Gulbeniete Olga Skopāne sevi uzskata par cītīgu rajona avīzes lasītāju, jo laikrakstu sauc par savējo kopš pēckara gadiem.
Gulbeniete Olga Skopāne sevi uzskata par cītīgu rajona avīzes lasītāju, jo laikrakstu sauc par savējo kopš pēckara gadiem. To viņa abonējusi, dzīvojot arī Cēsu rajonā.
“Dažādās vietās esmu mitinājusies, bet vienmēr kopā ar mani bijusi rajona avīze. Kā gan citādāk es uzzinātu, kas notiek Gulbenē. Ļaudis, ar kuriem dzīvoju kaimiņos, Cēsu rajona Zaubē, nebeidza brīnīties, ka to abonēju,” stāsta Olga, kura arī pati savulaik rakstījusi informācijas par dažādiem notikumiem, pārdomām un sevi.
“Dzirkstelē” viņa vispirms izlasot pirmo lappusi, tad, sākot no pēdējās, visas pārējās. “Man patīk ielu aptaujas, jo tā visātrāk var uzzināt dažādus cilvēku viedokļus. Sludinājumus arī izpētu, kas nomiris, ko pārdod un pērk. Gribas zināt, kā būs ar darba algām un pensijām,” saka lasītāja. Viņai šķiet, ka avīzē vienmēr bijis ko lasīt – gan padomju laikā, gan šodien.
Nebaidās no darba
O.Skopāne stāsta, ka dzimusi 1923.gadā Alūksnes rajona Annas pagasta “Riekstukalnā”, kur tēvam bijusi neliela jaunsaimniecība. Olga mācījusies Balvu rajona Kubuļu skolā, tāpēc bilst, ka esot stāvējusi uz divu novadu robežas. Vēlāk vecāki pārcēlušies dzīvot tuvāk Ates novadpētniecības muzejam.
“Pēc kara man bija iespēja mācīties toreizējā Raiskuma Meža skolā, kur uzzināju, kas jāprot mežsargam. Strādāju Ates mežos. Simtiem kilometru ar kājām nostaigāju. Biju jauna un nekā nebaidījos. Nedaudz vēlāk norīkoja darbā uz Birzes apgaitu. Dažus gadus nostrādāju, bet slimības dēļ darbu vajadzēja pārtraukt. Tolaik katra kapeika bija dārga, tāpēc atkal meklēju darbu. Mani pieņēma darbā zvērkopības saimniecībā Letēs,” Olga uzskaita amatus un rēķina, ka tolaik zvērkopji labi pelnījuši.
Salīdzina ar pasaules staigātāju
“1963.gadā no darba saimniecībā aizgāja daudzi zvērkopji, jo direktors atteicās maksāt prēmiju. Atkal vajadzēja meklēt iespēju, kā nopelnīt naudu. Saņēmos un aizbraucu uz Cēsu rajona Dzērbeni, kur vajadzēja lopkopēju. Visu centos labi paveikt. Saimniecības veterinārais speciālists to bija ievērojis, tāpēc bilda, ko es cīnoties pa kūti, lai braucot uz Siguldu un divu nedēļu kursos apgūstot mākslīgās apsēklošanas tehniķa iemaņas. Kamēr cilvēks jauns, viņš ir gatavs visam,” viņa secina. Pēc kursiem, atgriežoties Dzērbenē, sievieti sagaidījusi saimniecības vadītāja neticība par viņas prasmi un noraidoša attieksme pret jauno speciālisti.
“Man nekas cits neatlika, kā doties darbā uz Zaubi, kur aizvadīju 20 mūža gadus. Arī tad ar mani kopā bija “Dzirkstele” gluži kā draudzene. Dzīve mani svaidīja kā skaidu upē, jo atkal atgriezos Dzērbenē, kur par saimniecības vadītāju strādāja Jānis Kinna. Viņš prata satikt ar cilvēkiem un novērtēt viņu veikumu. Nekad neesmu bijusi īpaši aktīva, bet vienmēr centos darbu paveikt tā, lai par to būtu prieks pašai un citiem. Atceros, saimniecības vadītājs svētkos vienmēr centās atcerēties labākos ļaudis. Ja vien bija iespējams, J.Kinna apsveikumam sarūpēja gan ziedus un dāvanas, gan prēmijas. Nezinu nevienu cilvēku, kam tas nepatiktu. Saimniecībā bijām trīs liellopu mākslīgās apsēklošanas tehniķes, bet vienmēr gadījās tā, ka prēmiju saņēmu es. Nevaru paskaidrot, kāpēc tā un noliegt, ka tas nebūtu patīkami.
Ar vīru nopirkām nelielu māju Raunā. Vīrs kopa teļus, es rosījos pa māju. Māsa, braukdama ciemos, mūs pierunāja atgriezties Gulbenē. Saimniecību ātri pārdevām. Nauda bija un sākām Gulbenē raudzīt pēc nelielas mājas,” stāsta O.Skopāne un brīnās, ka lielāko mūža daļu iespējams izstāstīt dažos teikumos.
Šodien, kad pa radio skan Žorža Siksnas dziedātā dziesma par vālodzīti līganā bērza zarā, viņa vienmēr domā, ka pati ir kā pasaules staigātāja, kas atgriezusies mājās.
Dzīvi pieņem, kāda tā ir
Šodien Olga dzīvo Skolas ielā nelielā dzīvoklī, iztiek no pensijas un priecājas par pieciem bērniem un 13 mazbērniem. Mazmazbērnus neesot saskaitījusi, viņa saka.
“Knapāka tā iztikšana ir, bet ko padarīsi. Labi, ka vēl vari kustēt. Sākumā dzīvojām nelielā mājiņā Smilšu ielā. Bija dārziņš, uzcēlām siltumnīcu un šķūni, bet tad sapratām, ka ar visu galā tikt nespējam un māju pārdevām,” Olga saprot, ka dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir. Viņa nenoliedz, ka gribas veikalā nopirkt kādu labāku kumosiņu, bet vispirms jāieskatās, cik makā naudas. Visvairāk viņai nepatīk ziemas mēneši, kad apkures dēļ ievērojami palielinās izdevumi par komunālajiem maksājumiem. “Ēšanā neesmu izlepusi. Lai ietaupītu naudu, vāru ievārījumus, skābēju gurķus un gatavoju salātu konservus,” stāsta Olga, piebilstot, ka arī sevi ārstējot pati, jo zāles maksājot dārgi un ne vienmēr palīdzot.
Gatavo uzlējumu no mušmirēm
“Pirms četriem gadiem man vajadzēja braukt uz operāciju Rīgas Onkoloģiskajā centrā, bet neaizbraucu. Iztieku ar pašārstēšanos. Citiem savas zāles neiesaku, bet man tās palīdz. 1990.gadā ar audzēju plaušās nomira vīrs. Dažādas zāles viņam vajadzēja. Tad kāds cilvēks man teica, ka vajadzējis izmēģināt uzlējumu, kas darināts no sarkanās mušmires. Sākumā neticēju, jo zināju, ka mušmires ir indīgas, bet nolēmu pamēģināt.
Ir jāsalasa mušmires un blīvi jāsaliek burkā. Tai jāuzliek vāks un burka jāierok zemē apmēram pusmetra dziļumā. Pēc 21 dienas burku izrok un nolej šķidrumu, kas radies no mušmirēm. Tam pieleju degvīnu vai spirtu tā, lai uzlējums būtu apmēram 30 grādu stiprs,” Olga stāsta recepti un piebilst, ka viss jādara ar mēru.
“Organisms jāpieradina pie uzlējuma, tāpēc sākumā tukšā dūšā var dzert tikai piecus, tad desmit pilienus, līdz beidzot ēdamkaroti,” viņa saka. Locītavu sāpju remdēšanai Olga gatavo uzlējumu no kastaņiem, bet ziedi noder asinsrites veicināšanai. Viņa izmanto arī kliņģerīšu ziedus un jūrassīpolu. Balto ceriņu ziedus viņa aplej ar vārītu ūdeni un lieto tad, kad ir saaukstējusies.
“Tās ir manas receptes, bet katrs var izdomāt savējās. Neesmu nekāda ārste, bet, ja man tās palīdz, kāpēc nelietot,” saka Olga.
