Rīgā, Ārzemju mākslas muzejā, atklāta unikāla izstāde no Sanktpēterburgas Valsts Ermitāžas Gravīru nodaļas krājumiem.
Rīgā, Ārzemju mākslas muzejā, atklāta unikāla izstāde no Sanktpēterburgas Valsts Ermitāžas Gravīru nodaļas krājumiem. Ekspozīciju veido 45 gravīras un pieci zīmējumi. Darbus darinājuši dažādi meistari no 17.gadsimta vidus līdz 18.gadsimta sākumam, un tos vieno kopēja tēma – Luija XIV valdīšanas laika (1643-1715) karadarbība.
“Saules karaļa kariem bija valstiski svarīgs mērķis – Francijas teritorijas paplašināšana ziemeļu virzienā. Šī laika Francijas iekšpolitiku var ilustrēt ar Napoleona slaveno izteicienu: “Ikvienas valsts politiku nosaka tās ģeogrāfija.” Pats Luijs XIV paziņoja, ka jaunu teritoriju iekarošana ir katra valdnieka cienīga un arī vispatīkamākā nodarbe. Šo tēzi karalis apstiprināja visas savas garās dzīves laikā. Luijs XIV nav žēlojis līdzekļus, lai pēctečiem saglabātu piemiņu par sevi kā par lielu, izcilu karavadoni. “Saules karaļa” absolūtisma politiku trāpīgi raksturo teiciens: “Valsts – tas esmu es!”,” stāsta muzeja darbiniece Aija Landzberga.
Francijas mākslas dzīves vadītājs un organizētājs 17.gadsimtā bija Šarls Lebrēns (1619-1690) – Luija XIV galma gleznotājs. Lebrēnam ir galvenā loma “parādes stila” radīšanā, kā pieņemts dēvēt Luija XIV laika mākslu. Mākslinieks, attēlojot karaļa uzvaras, piešķīris tām episku skanējumu. Karaļa tēlu bieži ieskauj alegoriskas figūras, kas simbolizē valdnieka diženumu. Karalim glaimo viņa augstības salīdzinājums ar antīkajiem varoņiem. Visās gravīrās un akvareļos Luija XIV un viņa ģenerāļu sejas ir mierīgas un nesatricināmas, kareivji attēloti otrajā plānā. Mākslinieku neinteresē izvēlēto varoņu individuālās īpatnības – varonība, drosme vai bailes. Galvenais – izpildīt karaļa gribu. Eksponētie darbi pieder dažādām mākslas skolām un autoriem – franču, vācu, holandiešu, flāmu un angļu -, taču stila ziņā atbilst 17. un 18.gadsimta gravīrām.
“Darbu svarīga iezīme – visas gravīras intensīvi izkrāsotas ar guašu un akvareli, bieži pārpilnībā izmantojot zelta krāsu. Krāsu slānis uzlikts tik blīvi, ka zem tā nav redzamas gravīras līnijas. Rezultātā gravīru lapas uztveramas kā glezniecības darbi. Dominē spilgti toņi – sarkanie, zilie un dzeltenie, kas ir raksturīgi baroka kolorītam. Gravīru izkrāsošana (to sauca arī par iluminēšanu) ar guašu un akvareli bija populāra 15. līdz 19. gadsimtā. Izstādīto gravīru krāsojumu var datēt ne vēlāk kā ar 18.gadsimta vidu,” uzsver A.Landzberga.
Izstāde Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Pils laukumā 3, būs atvērta līdz 2003.gada 5.janvārim.