Kaimiņi savā starpā apsprieda Boļeslava rīcību.
Kaimiņi savā starpā apsprieda Boļeslava rīcību. Kautuve, protams, ir laba lieta, taču ikviens klusībā pasmējās pie sevis. Viņi paliks pie sensenām tēvu metodēm, Boļeslava palīdzība nebūs vajadzīga.
Pašam Boļeslavam aiz muguras bija jau visi sešdesmit gadi. Lielu, druknu augumu. Ja jaunībā viņam bija tīri blondi mati, tad tagad – dzeltenīgi sirmi un kā arvien – sarkana seja, it kā nupat būtu atnācis no pirts. Emocionāli auksts un praktisks viņš pat apprecējās bez mīlestības. Sieva Rita bija neizteiksmīga būtne, varētu teikt – neglīta, taču savulaik bija kolhoza grāmatvede un viņas brālis kādu laiku priekšsēdētājs, kamēr pats Boļeslavs tikai traktorists… Skaidrs, ka tās bija aprēķina laulības. Dēls Ojārs pēc studijām atgriezās tēva mājās un strādāja par inženieri. Arī meita Zane veiksmīgi iekārtoja savu dzīvi. Pagasta centrā viņas ģimenei piederēja veikals. Konkurentu nebija.
Boļeslavs bez šaubām redzēja kaimiņu sejās smīnu, taču viņš skaidri zināja, ka lopkautuve darbosies. Turklāt ar peļņu, un potenciālie klienti būs sādžas un tuvākās apkārtnes zemnieki. Ja par Boļeslavu kaimiņi raustīja plecus un teica, sak‘, bagātais dara kā grib, bet nabagais kā var, tad vēsts, ka Lidijas dēls grasās privatizēt vecās dzirnavas, izraisīja veselu lērumu tenku. Kā tas iespējams!? Ko viņš darīs ar mūriem? Un ja mēģinās atjaunot dzirnavas, kur ņems naudu? Ja sākumā klaču tantes tikai izteica versijas, ko Māris domā darīt ar dzirnavām, tad pēc nedēļas sādžas iedzīvotāji bija informēti, ka tur būs bordelis. Tikai kur zagļa dēls ņems naudu?…
Trešais jaunums bija saistīts ar otru, proti, Laima ir zaudējusi kaunu un pati skrien pakaļ Mārim. Jauniete to nezināja, jo sādžā ieradās tikai nedēļas nogalē, bet ja arī nojauta, tad neņēma vērā. Toties Laimas māte pilnā mērā izjuta uz savas ādas pazemojumu un noniecinājumu visās niansēs. Ir taču tik nepatīkami, kad lolojumu aprunā uz visiem stūriem.
Par laimi pavasara darbi cilvēku domas ievirzīja citā gultnē, ja arī kāds atcerējās tenkas, tad tam laika nebija. Bija jāstrādā.
* * *
Trešais, ceturtais stāvs, vēl divpadsmit pakāpieni un Laima apstājās pie durvīm. Izņēmusi no somas atslēgu, viņa nedroši atslēdza dzīvokļa durvis. Iegāja iekšā un lūkojās apkārt. Tā bija pirmā reize, kad viņa atradās Māra dzīvoklī. Parasti puisis pats viņu sameklēja, pasēdēja kopmītnes istabiņā pie kafijas tases. Aizvizināja ar mašīnu uz laukiem un atpakaļ. Taču nekad neaicināja pie sevis ciemos. Šodien viņš ieradās Laimas mācību iestādē.
– Laima, es šodien nevaru tevi aizvest mājās kā parasti. Man ir steidzamas darīšanas. Mājās nebrauc ar autobusu, bet aizej uz manu dzīvokli un pagaidi, kamēr pārnākšu, – Māris steidzīgi iespieda viņai saujā atslēgu.
– Vai kas atgadījās?
– Pēc tam visu izstāstīšu, – puisis vairs neko nepaskaidroja.
Laima nesaprata, kas tad īsti ir noticis. Vēl vakar viņi bija norunājuši, ka brauks kā parasti. Laima ar interesi pētīja Māra dzīvokli. Dīvāns, galds, sienas skapis un televizors. Nebija pat neviena puķu poda. Tipisks vīrieša dzīvoklis, kur pārlaist nakti. Uz galda akurātā kaudzītē bija saliktas lapas. Laima apsēdās. Katrā no tām bija rūpīgi uzzīmētas dzirnavu ārējās apdares skices un iekšējo telpu plānojums. Viņa nebija iedomājusies, ka Māris prot tik labi zīmēt. Jauniete sameklēja zīmuli un sāka papildināt skices, ļaujot vaļu fantāzijai. Attapās tikai tad, kad Māris ienāca dzīvoklī.
– Laimiņ! Dzirnavas ir mūsu! – Māris bija bezgala priecīgs. – Visi dokumenti ir rokās. Tagad tikai atjaunot un…
– Es mazliet papildināju zīmējumus, – Laima pēkšņi sajutās neveikli.
