– Laima pēkšņi sajutās neveikli. – Kolosāli! – Māris ātri pārcilāja lapas. – Māri, man tev kas sakāms, -Laima izskatījās apjukusi.
5.
– Laima pēkšņi sajutās neveikli.
– Kolosāli! – Māris ātri pārcilāja lapas.
– Māri, man tev kas sakāms, -Laima izskatījās apjukusi.
– Jā?
– Redzi, pēc divām nedēļām es saņemšu diplomu un … Nezinu, kā to pateikt.
– Laima, tu taču negrasies teikt, ka vairs nevēlies ar mani satikties.
– Nē. Man piedāvā braucienu uz Itāliju, uz veselu gadu. Tā būs zināšanu papildināšana praktiski, – meitene atbildēja. Māris mirkli domāja.
– Ja tu domā, ka man ir iebildumi, – tā nav. Tas būtu liels ieguvums, – viņš mierīgi teica. – Neatsakies no šādas izdevības.
– Kāpēc tu mani agrāk neuzaicināji ciemos? – Laima pārmainīja sarunas tematu.
– Vai zini, kas dzīvo kaimiņos? Ja es to būtu paredzējis agrāk, būtu nopircis citu dzīvokli. Bokānu Annas māsa! – Māris teica. – Man rūp tava reputācija.
Laima novaidējās. Bokānu Anna bija parasta lauku večiņa, taču viņai piemita kāda nepatīkama rakstura iezīme – bāzt degunu citu darīšanās. Vispār tur nekas slikts arī nebūtu, bet Anna ar vienu ausi dzirdēja sliktāk kā ar otru. Līdz ar to viņas smadzenēs nonāca nepilnīga, saraustīta informācija. Tukšos robus viņa aizpildīja pati pēc savas saprašanas. Ja Annas māsa ieraudzīs Laimu šeit, pēc stundas to zinās visa sādža.
– Ir vēl otrs iemesls, – Māris domīgi piebilda. -Tu taču zini, ko stāsta par manu tēvu?
– Tam nav nekādas nozīmes. Lai arī kādi grēki ir bijuši tavam tēvam, man tas ir vienaldzīgi. Galvenais – esi tu pats, – Laima pienāca pie puiša un apvija tam rokas ap kaklu.
– Tur jau tā lieta, ka jācieš bērniem, – Māris nodomāja, taču skaļi pateica: – Gan jau būs labi.
* * *
Gluži kā cirka arēnā Laimas māte pagalmā, turēdama aiz gara striķa, centās savaldīt teļu. Tas, augsti gaisā sviezdams pakaļkājas, skrēja kā traks. Uz brīdi apstājās, iegrūzdams galvu spainī, taču neatradis neko garšīgu, teļš noīdējās. Tad sajutis, ka saimnieces tvēriens ir mazliet atslābis, strauji metās sāņus. Virve izslīdēja sievietei no rokām, un teļš aizjoņoja prom.
– Laima, tēvs, nāciet palīgā, – māte iesaucās. Teļš, sajutis, ka ir nokļuvis brīvībā, devās dārza virzienā. Tā redzeslokā nokļuva garšīgi kāpostu stādi. Lielu skādi teļš nepaspēja izdarīt, ja neskaita dažus apēstus kāpostu stādus un pāris nolauztas pupas. Laimas tēvs, stingri saņēmis striķi, izveda lopu no dārza un rāmā mierā devās pa ceļu prom no mājām.
– Būs mierīgāka dzīve, -Laimas māte teica, iedama blakus meitai.
– Pamēģini tādu savaldīt. Arī nauda būs jau šodien.
– Tātad Krūmiņa lopkautuve jau darbojas?
– Varēja teļu vēl paturēt pa vasaru, – māte prātoja. – Tak baidos, ka var tikt zobos meža pelēcim.
Bažas bija pamatotas: blakus sādžā nedēļas laikā vilks saplosīja veselus trīs teļus. Laimas tēvs tikmēr nokļuva pie Boļeslava kautuves. Pagalmā iznāca Ojārs. Teļu nosvēra, ieveda aplokā.
– Nāc uz istabu pēc naudas, – Ojārs lēnā gaitā devās uz mājas pusi.
– Šurp steidzas Anna, – Laimas tēvs apstājās, arī Ojārs atskatījās.
Jau pa gabalu varēja dzirdēt tādas kā vaimanas, kā sarunu ar sevi. Bokānu Anna bija neliela, apaļu augumu. Viņa nāca ātri, likās – šurp veļas bumba. Brīžiem pie deguna sieviete piespieda kabatlakatiņu, apspiezdama šņukstus.
– Laba diena, sābrien! – Laimas tēvs uzsauca.
– Varbūt kam laba, taču ne man, – Anna ar lakata stūri izslaucīja acis.
– Kāda nelaime mani ir piemeklējusi! Pagājušā gada vērsītis…
Sieviete aizgūtnēm sāka raudāt.
– Stāsti, kas notika, -Laimas tēvs jautāja. Ojārs atspiedās ar muguru pret mājas sienu, viņu sievietes asaras neaizkustināja. Vīrietis ar tādu kā pārākuma apziņu raudzījās pāri abiem kaimiņiem.
