Šodien vērsi un govi piesēju pļavā pie meža, jo tur labāka zāle. Kad paveicu citus darbus, sāku mazgāt veļu.
6.
– Šodien vērsi un govi piesēju pļavā pie meža, jo tur labāka zāle. Kad paveicu citus darbus, sāku mazgāt veļu. Mašīna rūc, es istabā, – Anna sāka stāstīt visu pēc kārtas. – Bet sirds man tāda nemierīga. Šonakt redzēju sliktu sapni – gaļas blāķi. Tas nozīmē, ka būs zaudējums.
– Un tālāk? – Laimas tēvs mudināja kaimiņieni ātrāk izstāstīt notikušo. Anna parasti neprata pateikt īsi un skaidri, bet gan pārāk plaši, novirzoties no temata.
– Tālāk? Ak, jā. Tad es aiznesu izmazgātās drēbes pie dīķa. Skaloju, bet pati domāju, kas tāds slikts var atgadīties? Un tad dzirdu – bauro govs. Es skriešus uz pļavu. Bet tur… – Anna plati iepleta acis un izpleta rokas. – …milzīgs vilks riņķī vien, riņķī vien ap manu vērsīti. Man no bailēm valoda pazuda, nespēju pat pakustēties. Kad attapos, vilks jau aizlēkšoja uz mežu. Laikam mani pamanīja.
– Ko tu saki?! Gaišā dienas laikā? – brīnījās Ojārs.
– Vilks! Liels, milzīgs ar tādu iesarkanu spalvu un ilkņiem, – Anna teica, tad atkal sāka slaucīt acis lakata stūrī. – Mans vērsis bija tiktāl notrenkts, ka uz purna bija putas. Zeme izdangāta melna.
– Vērsis beigts? – Ojārs vienaldzīgi uzprasīja.
– Nē, bet piecelties vairs nespēj. Kāja pušu. Biju paredzēts rudenī nodot gaļas kombinātā, bet ko tagad? – Anna atmeta visas žēlabas. – Ko es tagad varu iesākt? Un tad izdomāju: Boļeslavs taču kautuvi atvēra. Varbūt varētu pie tavas māsas veikalā pārdot? – Nezinu, nezinu, – Ojārs novilka. -Teļa gaļa ir pavisam kas cits, bet tā… Lops nav tik jauns.
– Bet ko es iesākšu ar vērsi?! Ko? Lops mokās, sāp taču. Nekur nav dzirdēts, ka šādos gadījumos ārstē dzīvniekus. Turklāt tagad silts laiks, – Anna ar acīm urbās Ojārā.
– Tiešām nezinu. Nu, labi, bet ņem vērā, ka cena būs daudz zemāka, -Ojārs lietišķi noteica.
– Esmu ar mieru, tikai palīdzi man, -Anna lūdzās. – Ej mājās. Es ar tēvu pēc pusstundas aizbraukšu, – Ojārs uzgrieza muguru un iegāja istabā, tādējādi likdams noprast, ka saruna ir beigusies.
– Tu varbūt arī kaut ko pārdevi? – Anna savu ziņkārību nebija zaudējusi.
– Teļu.
– Pareizi izdarīji. Agri vai vēlu vilks to apēstu, – Anna teica.
– Pēc stāstītā iznāk, ka tas ir bijis sarkanais vilks. Droši vien ieklejoja no Baltkrievijas, – Laimas tēvs izskatījās satraukts.
– Ē, vilks paliek vilks, – Anna pagriezās mājup. – Interesanti, ko dara mežsargs un mednieki? Nevienam nekas vairs nerūp. Ir gan laiki pienākuši!
* * *
Darbs neveicās, apātija bija pārņēmusi dvēseli. Viss likās vienaldzīgi un nekam nevajadzīgs. Māris, pietupies starp dzirnavu mūriem, juta sirdī savādu nemieru. Tas lika viņam kaut kur skriet, joņot, tikai neatrasties šeit. Blakus noliktā spainī atradās cementa java, to vajadzēja noklāt telpas vienā stūrī. Kur gan bija pazudis darba prieks? Kur?
Māris paņēma spaini un devās uz dzirnavu attālāko daļu. Aizmūrējis plaisas un izdrupušo akmeni, puisis nevīžīgi nometa spaini. Pietiek. Šodien viņš vairs neko nedarīs.
Apstājies uz ceļa, viņš mirkli domāja, ko darīt tālāk. Izpeldēties? Ūdenskrātuvē pirms slūžām atradās gumijas laiva. Divi vīri makšķerēja. Neies traucēt. Māris pagriezās atpakaļ pie dzirnavām, noskrējis lejup pa stāvo krastu, labu laiku gāja straumes plūšanas virzienā. Nometis apģērbu, puisis iekāpa ūdenī. Tas bija auksts, taču tik patīkami atvēsināja. Izpeldējies Māris izbrida no upes un apsēdās zālē.
Zeltaini kodīgās gundegas, sārtās sveķenes, smilgas, vietumis uzziedējušās madaras un sarkanais āboliņš skurbināja ar savu elpu. Bija pats pusdienas laiks, saules stari nežēlīgi karsēja, likās, ka šajā nelielajā norā gaiss ir versmes pilns. Māris atlaidās guļus. Debesis ir zilas, mākoņa neredz neviena. Cerams, ka Jāņi būs bez lietus. Iedomājoties, ka pēc divām dienām būs gada īsākā nakts, Mārim sažņaudzās sirds – Laimas blakām nebūs.
Šorīt viņa aizbrauca uz Rīgu. Parīt lidos uz Romu. Vārdu pēc vārda viņš atsauca atmiņā vakardienas sarunu. Māris bija viņai rādījis dzirnavas un stāstījis, ko un kā būvēs.
