Decembris mudīgiem un lieliem soļiem tuvojas izskaņai. Neparasti, bet šīs sajūtas pirms svētkiem katru gadu ir līdzīgas.
Decembris mudīgiem un lieliem soļiem tuvojas izskaņai. Neparasti, bet šīs sajūtas pirms svētkiem katru gadu ir līdzīgas. Steiga, mūždien nepadarāmie darbi, ko nudien negribas atlikt uz nākamo gadu. Allaž klusībā lolotās cerības, ka varbūt kādreiz dzīvē kas mainīsies uz labo pusi. Arī mazliet nostalģijas, skumju un pukošanās, ka ierasta lieta ir laika trūkums, lai rūpīgi pārdomātu, kādas dāvanas sarūpēt mīļajiem cilvēkiem. Bet ko gan izvēlēties dāvanām? Vai mēs katrs zinām, ko vēlētos tajās saņemt un kādas ir vislabākās dāvanas, lai sirds sajustu īstu prieku.
Kādu dienu mana vienpadsmitgadīgā meita man jautā, vai es ticot Ziemassvētku vecītim. Es, protams, dodu apstiprinošu atbildi, taču pati saprotu, ka viņa šajā vecumā jau stipri apšauba vecīša patieso esamību. Vienīgais, ka Ziemassvētku vecītis palīdz iegūt kārotās dāvanas. Un tas nav izdomājums. Dāvanās parasti atrodama kāda sen nolūkota grāmata vai cita interesanta lieta. Droši vien nav slikti, ja svētkos dāvanās bērni var ilgoties tikai pēc jaunām rotaļlietām, velosipēda vai slēpēm, nevis viņiem izmisīgi jāsapņo par vecāku mīlestību, kuru nekad nav saņēmuši, vai baltmaizes riecienu, kura ikdienā bieži vien nav bijis. Grūti salīdzināt un pa īstam aptvert, cik šausminoši un prātam neaptverami ir atšķirīgie dzīves kontrasti – ģimenes, kurās bērniem ir materiālā nodrošinātība, un ģimenes, kur vecākiem pirmajā vietā ir alkohola glāze un vienaldzība par bērniem.
Droši vien par labu dāvanu pirms svētkiem var uzskatīt jaunās valdības apstiprinājumu, ka par pāris latiem ar nākamo gadu palielinās bērnu pabalstus. Iespējams, ka neliela taisnība ir atziņai – labāk tik nekā ne cik. Ko gan te īpaši piebilst, ja šādiem mērķiem, kā allaž, valdība taisnojas, ka trūkst naudas. Vai var salīdzināt, kādus tūkstošus mēnesī pelna deputāti (viņi taču arī audzina bērnus!) ar vienkāršo strādājošo algām, kurām ik mēnesi jāpieliek šie pāris lati no tā saucamās bērnu naudas. Sāpīgi, smieklīgi vai nožēlojami. Taču pilnīgi loģiski, ka to labi saprot arī jaunā paaudze. Nejūtos izbrīnīta, ka piektklasnieks sacerējumā atklāti raksta par netaisnību – vienkāršie cilvēki strādā daudz vairāk, nekā deputāti pelna.
Bet atgriezīšos pie svētku dāvanām. “Dāvināsim veselību mūsu bērniem!” aicina kāda pirms Ziemassvētkiem organizēta akcija, kuras laikā izskan mudinājums ar telefona zvanu ziedot bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļas remontam Rīgā, cita – sarūpēt siltu apģērbu. Diemžēl daudziem laba veselība ir visvairāk kārotā dāvana, laikam pati svarīgākā dzīvē, taču ne mazāk vērtīgas ir citu cilvēku uzticība, mīlestība un cieņa. Ir jāprot tādas dāvināt!
