Gulbenietis Ilgvars Cimze un daukstēnietis Rainis Ilgažs vasarā kopā ar ceļojumu aģentūru “Impro” devās ceļojumā uz Somiju un Zviedriju.
Gulbenietis Ilgvars Cimze un daukstēnietis Rainis Ilgažs vasarā kopā ar ceļojumu aģentūru “Impro” devās ceļojumā uz Somiju un Zviedriju. Viņi atzīst, ka pasaules apskatīšana, kaut vai tai jāziedo pēdējais santīms un jākrāj gadiem, atmaksājas. Tā sniedz neaizmirstamas atmiņas. Skatāmas ne tikai fotoalbumā, bet sirdī.
Ilgvars ir redzes invalīds. Vienam mērot ceļu nebūtu iespējams, tomēr, atrodot labu un uzticamu draugu, vēlme kļuvusi par īstenību. Padomju gados abi izbraukājuši visas piecpadsmit savienības republikas. Bijuši Urālos, Kazahijā un Vidusāzijā. Ilgvars necerējis, ka lielā savienība tik ātri izirs un viņš nepaspēs ieraudzīt Baikālu. “Dzelzs priekškars, kas bija uz rietumiem, lika tiem būt iekārojamiem un veicināja interesi. Tas bija aizliegtais auglis. Varbūt tādēļ visi labprāt brauc apskatīt rietumu valstis. Kādēļ ceļoju? Varbūt tā ir slimība vai novirze, bet bez tā vairs dzīvot nevaru,” spriež Ilgvars.
Ilgvara dzīvesprieku un enerģiju var apbrīnot. Viņš bijis Parīzē, Čehijā – Pasaules čempionātā šahā neredzīgajiem, Medžugorjē Bosnijā.
Pēc diviem gadiem draugi nolēmuši doties ceļojumā uz Angliju. Katru mēnesi šim plānotajam ceļojumam no valdības piešķirtā “žēlojuma” Ilgvars atvēl 20 latus. Pašam un draugam, lai ceļojums no sapņa kļūtu par īstenību.
Kapitālisms liek būt laipnam
“Aizbraucot uz rietumu valstīm, pirmā izjūta ir, ka vajag naudu. Salīdzinot ar savulaik lielo braukāšanu pa Padomju Savienību, apkalpošanas servisu nevar nesalīdzināt. Toreiz siltā ūdens nebija, toties bija blaktis. Kapitālisms spiež būt laipnam, domāt par klientu un darīt visu, lai viņš vēlētos atgriezties. Viņi apmierina visas vēlmes un nevērīgu attieksmi neatrast. Klients nes peļņu. Un, kā zināms, nauda dara lielas lietas,” atzīst I. Cimze.
Ilgvars atzīst, ka laiks maina pilsētas. Pēc nesenās viesošanās Tallinā, viņu pārsteidza kaimiņu galvaspilsētas pārvērtības. Savukārt Helsinkos katras ielas krustojumā ir luksofori ar signāliem, tāpēc to neredzīgie bez bailēm var šķērsot ielu.
“Zviedrijā un Somijā ceļi ir tik līdzeni kā galdi. Ārzemnieki smējās, kādēļ mēs savas ielas asfaltējam ar bedrēm, vieglāk taču izveidot gludu ceļu,” atceras Ilgvars. Somijā gandrīz katram vidussmēra iedzīvotājam pieder viena šēra (neliela saliņa). Latvietis to var tikai apskaust.
Draudzība ilgst gadu desmitiem
Ilgvars ar Raini sadraudzējās, kad padomju saimniecībā “Stari” kopīgi spēlēja dambreti. “Es kolhozā biju ekonomists, viņš bija lopkopējs. Bijām kolhoza izlasē un kopīgi spēlējām rajona dambretes spartakiādēs. Draudzība rodas, ja ir kopīgas intereses. Mums tādas bija,” secina I. Cimze.
Ilgvars ir meistarkandidāts dambretē un šahā ieguvis pirmo klasi. Viņu nedaudz sarūgtina, ka tagad jaunieši “izgājuši” uz basketbolu, hokeju, bet šahu un dambreti atstāj novārtā.
“Man jau 50 gadi. Vajadzīgi jaunāki un gaišāki prāti. Vairākus gadus atpakaļ piedalījos pasaules čempionātā šahā Čehijā, Brno pilsētā, ko rīkoja IBCA (starptautiskā neredzīgo šaha asociācija). Toreiz deviņās dienā guvu trīs uzvaras, vienu neizšķirtu un piecus zaudējumus. Toreiz starp Latvijas neredzīgajiem šahistiem es biju septītais labākais,” atceras gulbenietis. Atmiņā viņš joprojām saglabājis priecīgākos mirkļus no šī čempionāta. Istabiņā viņš dzīvojis ar Kolumbijas pārstāvi. Ilgvars iemācījies spāniski skaitīt līdz astoņi, kā arī nosaukt šaha figūras.
Izspēlē vairākus tūkstošus partiju
Ilgvars neskaita, cik šaha spēles viņš spēlējis ar draugiem. Dažādos turnīros viņš izspēlējis 3000 partijas. Par katru spēli Ilgvars ir šo to pierakstījis. Turklāt partijas spēlētas 56 apdzīvotās vietās Latvijā un ārpus tās. “Šahs deva iespēju izjust cīņas atmosfēru, iespēju kaut kur pabūt. Esmu saņēmis vairāk par 300 diplomiem un nedaudz pietrūkst, lai manā pūrā būtu 100 medaļas,” saka Ilgvars.
Abi draugi atzīst, ka dambrete ir grūtāka par šahu. Ja spēlē līdzīgi pretinieki un viens vēlas uzvarēt, tad ir jāriskē. Citādi spēle draud beigties ar neizšķirtu. Šahā var gaidīt uz nejaušu pretinieka kļūdu un to izmantot savā labā. “Man ir bijušas dažas brīnišķīgas uzvaras. Savulaik Druvienā atklāja vienīgo šaha klubu Latvijā. Atbrauca šaha lielmeistars Jānis Klovāns un es viņu uzvarēju. Stiprie un pieredzējušie šahisti nespēlē standartspēli, viņi riskē. Reizēm tas atmaksājas,” secina gulbenietis.
Cilvēkiem būs labāka dzīve
Rainis mācījies no Ilgvara viltīgākos gājienus. Un draugiem spēle jau reizēm vēršoties visai sīva. Ilgvars un Rainis atzīst, ka viens otram palīdzējuši pārvarēt grūtības. Labu draugu atrast nemaz neesot tik vienkārši, un, ja dzīve to sniedz, tad draudzība ir jāsargā.
Rainim ir četri bērni. Visi vēl mācās, tādēļ viņš godīgi atzīstas, ka iekrāt ceļojumiem nespēj. Ilgvars palīdz. “Tā ir atmaksa par to, ka Rainis vienmēr palīdzējis man,” saka Ilgvars. Draudzībai bijis arī tukšais jeb klusais laiks, kad draugi pēc kolhoza izjukšanas nevarēja tik bieži satikties.
“Kas zina, ja es būtu piedzimis pirms gadiem divdesmit, būtu iegrimis savās problēmās, skatītos tikai ziepju operas un lasītu lubenes. Man nācās jaunību izdzīvot citādos apstākļos, tādēļ tagad mierā nevaru nosēdēt. Esmu optimists. Pamazām un lēnām arī Latvijā cilvēki sāks dzīvot labāk. Revolūcija nav jātaisa, vienkārši jāievieš kārtība,” saka Ilgvars, un Rainis viņam piekrīt.
