– Varbūt man palikt pie tevis? – Laima bija tā mīļi lūkojusies viņam acīs. Nē. Kāpēc, lai viņa palaiž garām tādu izdevību?
7.
– Varbūt man palikt pie tevis? – Laima bija tā mīļi lūkojusies viņam acīs.
Nē. Kāpēc, lai viņa palaiž garām tādu izdevību?
Brauc, brauc vien, mana meitene, tā viņš bija teicis. Tagad sirds sūrstēja. Gads bez mīļotās. Pēkšņi Māris attapās. Viņš ir pēdējais stulbenis! Puika, kurš ir labprātīgi atteicies no mīlestības. Laimas acīs viņš noteikti izskatījās kā egoists, kuram rūp tikai peļņa. Māris uzlēca kājās un sāka skriet. Vēl nav nekas nokavēts. Viņš aizbrauks uz Rīgu un pateiks to, ko viņam vakar vajadzēja pateikt. Izskrējis uz ceļa, viņš ieskatījās pulkstenī. Gandrīz pusviens. Viņš vēl pagūs! Mašīnas riepas iekaucās, aizmugurē sacēlās putekļu mākonis.
2
Kabinetā pie galda ar veselu kaudzi papīru sēdēja Niks Zvirbulis. Gandrīz divus metrus garš, kalsnējs, rudmatains puisis, kurš tikko kā beidzis policijas akadēmiju un saņēmis savu pirmo uzdevumu. Vēl studējot viņš bija sapņojis, ka pats pirmais uzdevums, ko saņems, būs kas īpašs. Savā iztēlē viņš bija uzbūris vīziju, kā virzīsies pa karjeras kāpnēm, un, ja Dieviņš lems, tad kādu dienu kļūs pat ģenerālis. Bet pagaidām viņam ir jāsamierinās ar to, ka pirmā darba vieta ir neliela provinces pilsēta kārotās Rīgas vietā, un pirmā lieta – astoņdesmit divus gadus vecas sievietes slepkavība. Ak, ja šeit būtu biznesmeņa vai baņķiera līķis, tad viņš, Niks Zvirbulis, noteikti atklātu kaut ko tādu…! Tās sievietes dienas tik un tā būtu pēc kāda gada vai dažiem skaitītas. Šeit laikam nebūs nekā sarežģīta. Tādas vientuļas pensionāres parasti ir iekārojamas tikai pensijas saņemšanas dienā.
To visu apcerējis, Niks beidzot ķērās pie darba. Vispirms bija jāizpēta, ko ir atklājis iecirkņa inspektors. Jaunais izmeklētājs mēģināja izlasīt ķeburainos burtus, tas nebija tik viegli. Un viņš bija domājis, ka nesalasāms rokraksts ir tikai ārstiem.
Lieta tomēr vairs neizrādījās tik vienkārša kā likās sākumā. Leonoru Vārpu atrada pastnieks, kurš tajā dienā atnesa pensiju. Uz pastnieka klauvējumiem sieviete neatbildēja. Viņš ienāca istabā un ieraudzīja, ka Leonora guļ uz grīdas. Pirmajā mirklī pastnieks domājis, ka viņa ir zaudējusi samaņu, tad pamanījis pie deniņiem asinis. Sieviete vairs neelpoja. Pastnieks meties atpakaļ pie sava riteņa un braucis, cik ātri spējis. Tuvākais telefons atradies blakus sādžā. Pēc pastnieka vārdiem bija tieši pulksten trīs, kad viņš atrada veco sievieti.
– Tātad motīvs, ka kāds vēlējies atņemt pensiju, atkrīt, – prātoja Niks. – Kaut gan nevar atmest šo versiju. Varbūt tas bija svešs cilvēks, kurš nezināja pensijas datumu.
No medicīnas ekspertīzes slēdziena izrietēja, ka nāve ir iestājusies starp divpadsmitiem un diviem. Un vēl – pastnieks braucot redzēja netālu no dzirnavām zilu automašīnu. Kam tā piederēja, noskaidrot neizdevās.
– Pagaidām, – Niks sev teica. Viņš nepieļāva domu, ka nespēs kaut ko noskaidrot.
Bet tad sākās kas interesantāks. Tajā dienā blakus sādžā ļaudis gaidīja autoveikalu. Visi kā viens apgalvoja, ka no dzirnavu puses lielā ātrumā pašāvās garām Māra Tarvida mašīna. Pēc aculiecinieku teiktā tas notika bez divdesmit piecām minūtēm vienos. Tiktāl skaidrs. Pats Māris kategoriski noliedza, ka ir kaut pirkstu piedūris nabaga sievietei. Tiesa, pie viņas bija ienācis ap divpadsmitiem, lai pajautātu par veco dzirnavu jumtu, kāds tas bija agrāk. Viņš, lūk, privatizējis mūrus un vēlas atjaunot ēku. Ekspertīze noteica, ka viņš tiešām ir bijis istabā. Un viss. Uz malkas pagales, ar kuru sieviete dabūja pa pieri, pirkstu nospiedumu nebija.
Māris ir aizdomās turamais numur viens. Tikpat svarīgi ir atrast nezināmās markas zilo mašīnu, jo pastnieks neorientējās ārzemju mašīnu modeļos.
***
Māris automātiski skrūvēja un tīrīja detaļas, lika vietā jaunas, lēja eļļu, Viņa darbavietā pagaidām neviens nezināja par notikušo. Un ja uzzinās, viņš bez šaubām zaudēs darba vietu. Uz sādžu pie mātes brauca tikai tumsā. Likās, ja to darīs dienas laikā, ļaudis viņu nobakstīs ar pirkstiem. Cik nejēdzīga un ļauna ir dzīve, un tikai tāpēc, ka viņš tiek uzskatīts par vainīgu Leonoras nāvē. Nu, nedarīja viņš to! Bet pamēģini to iestāstīt citiem. Kāpēc tā vajadzēja atgadīties tieši ar viņu? Apstākļu sakritība?
Arī Laimu viņš nesatika. Firma bija parūpējusies, lai meitene iesēžas lidmašīnā tieši tajā laikā, kad viņš nokļuva Rīgā. Savukārt Laimas māte tā arī pateica acīs: viņas meitai ar slepkavu nevar būt nekā kopīga. Kāpēc cilvēki tic baumām? It kā paši būtu redzējuši…
