Beļavas pagastā tālu no centra atrodas apdzīvota vieta Letes. Vasarā tā atgādina saules pielijušu salu, kurā viens pie otra kārtojas mazdārziņi un nelielas dzīvojamās ēkas. Katrā no tām – ģimene ar savām rūpēm, priekiem un arī skumjiem brīžiem.
Beļavas pagastā tālu no centra atrodas apdzīvota vieta Letes. Vasarā tā atgādina saules pielijušu salu, kurā viens pie otra kārtojas mazdārziņi un nelielas dzīvojamās ēkas. Katrā no tām – ģimene ar savām rūpēm, priekiem un arī skumjiem brīžiem.
Letēs līdzīgi kā citur viena paaudze nomaina otru. Jaunie izskolojas un dodas labākas dzīves meklējumos uz lielpilsētām, bet tie, kas paliek, ir pārliecināti, ka nekur nav tik labi kā Letēs. Viņi nedaudz pabēdā, ka kultūras dzīve pieklususi, ka dzīve kļuvusi pārāk vienveidīga, bet saprot, ka tajā vainojamas ne tikai izmaiņas valstī, bet pašu kūtrums un – nevēlēšanās iziet no mājām.
Ziemā Letes ir kā balts palags uz kura jau iztālēm saskatāmas gājēju iemītas takas. No mājas uz saimniecības ēkām, aku, veikalu vai pasta nodaļu. Tomēr gandrīz visas takas kā upes satek vienā – lielā – un ved uz lapsu fermu, ko oficiāli godā SIA “Gulbenes zvērsaimniecība”. Lielākai daļai Letēs dzīvojošo ar to saistās ja ne viss darba mūžs, tad lielākā tā daļa.
Labprāt pieņēmusi piedāvājumu
“Citas iespējas strādāt te nav. Tāpēc jau viens otrs jokotājs mūs dēvē par lapsu ciematu,” saka letēnieši un uz jokotāju neapvainojas, jo tā ir taisnība.
Pirms daudziem gadiem, kad sāka veidoties sudrablapsu un polārlapsu audzētava, tās apkārtnē kā sēnes cita aiz citas spāru svētkus svinēja strādnieku mājas.
40 mūža gadus darbam zvērkopības saimniecībā Letēs atdevusi arī zvērkope Ņina Kuzmina, kuru jaunākie darbinieki mīļi sauc par māti, jo Ņina ir iejūtīga, izpalīdzīga, neliedz padomu. Viņai piemīt sapratne un taisnīgs tiešums.
“Mana dzimtā puse no Letēm nav tālu – Alūksnes rajona Kalncempju pagastā, tāpēc 1962. gada 11. jūnijā raudzīju pēc darba fermā. Tā rīkoties lika dzīve, kas negaidot tā sarežģījās, ka nebija laika prasīt, kā labāk rīkoties. Diemžēl tā mani nav īpaši lutinājusi, bet uzskatu, ka ikviens cilvēks dzīvo tā, kā ir to pelnījis,” saka zvērkope.
Pirmos astoņus gadus viņa nostrādājusi saimniecības virtuvē, gādājot barību lapsām. Saimniecībā nav tā, ka viens process ir atdalīts no otra, tāpēc, rosīdamās pa virtuvi, Ņina cītīgi sekojusi kopēju darbam, to ielāgojot. Viņa labprāt pieņēmusi toreizējā direktora piedāvājumu strādāt par zvērkopi.
“Nav ko slēpt, zvērkopji labi nopelnīja. Vēlāk vairākkārt saņēmu uzaicinājumu būt par brigadieri, jo man ir zootehniķes izglītība, bet no tā atteicos, jo gribēju būt brīva, ne tāpēc, ka baidītos no atbildības. Arī kopējam tā nav mazāka,” atceras Ņina.
Dzīvniekus tāpat kā cilvēkus ir jāmīl
Zvērkope ir pārliecināta, ka ar dzīvniekiem nevar strādāt cilvēks, kas tos nemīl, bet, runājot par tiešajiem darba pienākumiem, viņa uzskata, ka to pamatā ir lapsu pārošanas un kucēnu atnešanās laiks.
“No tiem ir atkarīgs, kāda būs lapsādu kvalitāte, gada peļņa, cik veiksmīgi izdosies realizēt produkciju,” stāsta kopēja un atceras laiku, kad ietekmīgi ļaudis sprieda, ka zvērkopības saimniecība jāslēdz, jo ir nerentabla. Ne reizi vien strādnieki pulcējās vienkop un bažīgi runāja par to, kas notiks ar viņiem, ja pieņems šādu lēmumu.
“Visādi ir gājis, visādi vēji pāri pūtuši, bet es par to nesūdzos, jo uzskatu, ka bija interesanti dzīvot. Neatlika laika daudz spriedelēt, jo lapsas katru dienu vajadzēja pabarot,” citas patiesības Ņinai nav.
Viņa aši saskaita, ka pašreizējā direktore viņas mūžā esot piektā. “Arī brigadieri mainījās. Pat ar sešu klašu izglītību strādāja, bet ko tajā laikā pateiksi, ja svarīgākais – piederība komunistiskajai partijai. Viņš komandēja, bet iebilst, ka viena vai otra norāde nepareiza – nedrīkstējām. Nevienam jau īpaši netīk uzklausīt aizrādījumus. Citādāk nevar, ja redzi, ka rīkojas aplami. Toties tagad es jūtos brīvi,” atceras Ņina.
Viņa vienmēr centusies būt taisnīga vārda teicēja. Arī tad, kad viņai norādīts uz bezpartejiskumu. “Es nesaprotu, kā var būt tā, ka cilvēks, kam kabatā bija partijas biedra karte, uzdrošinājās rīkoties nepareizi,” viņa pukojas vēl šodien, lai gan tas laiks jau pieder pagātnei. Ņinai svarīgāks par visu vienmēr bijis un ir godīgs un apzinīgs darbs. Slavu zvērkopēja uzskata par apgrūtinošu nastu.
Padomu azotē netur
Saimniecības direktore Vaira Vērse Ņinu raksturo kā labu padomdevēju jaunajiem strādniekiem, kas labu ieteikumu azotē netur, bet dāsni daļā to citiem. “Mums ir labs kolektīvs. Nesen sāka strādāt jauna veterinārārste. Labi saprotamies. Ja ir tā, tad strādāt viegli,” uzskata kopēja.
Pirmā patiesība, ko Ņina lūdz ievērot jaunos strādniekus, ir piesardzība. Lai cik labsirdīga būtu viena vai otra lapsa, tā ir un vienmēr būs zvērs ar tam raksturīgām kaprīzēm, negaidītu rīcību un mainīgu noskaņojumu.
“Man ir gadījies, ka atveru sprosta durtiņas un lapsa negaidot ieķeras rokā un neatlaižas. Tikai tad, kad izkrita no būra, atlaidās. Bijis arī tā, ka lapsa izmetās no būra un metās bēgt. Skrien gar žoga malu, cerot, ka izdosies tikt ārā. Vienai dzīvnieku nenoķert, tāpēc bēgli gūstīt dodamies visi. Metam gan maisus, gan tīklus virsū, lai saķertu. Saimniecībā katra lapsa ir stingrā uzskaitē, tāpēc nedrīkst to neķert. Ja arī dzīvniekam izdotos aizbēgt un ieskriet tuvējā mežā, viņš nobeigtos, jo nav radis dzīvot brīvībā,” stāsta Ņina.
Neprot būt augstprātīga
Ņ.Kuzmanes aprūpē ir 170 vaislas polārlapsas. Kopēja ievērojusi, ka tām raksturs ir mierīgāks un mazāk tramīgs nekā sudrablapsām.
“Esmu strādājusi tikai pie polārlapsām, tāpēc nevaru īpaši daudz spriest par sudrablapsām, bet, ja būtu vajadzīgs, arī ar tām labi tiktu galā. Kucēni gan polārlapsām dzimst vairāk. Metienā to skaits var būt pat līdz 20, lai gan visi vienmēr neizdzīvo. Sudrablapsām kucēni parasti ir četri, labākajā gadījumā – līdz desmit. Pēc tā vien var spriest, kur vieglāk strādāt. Ne jau visi metieni ir izlīdzināti. Gadās, kāds no kucēniem piedzimst vārgs un slimīgs. Tas prasa papildu rūpes. Zāles jāpilina mutē, jāinjicē. Visādi mēdz būt. Piemēram, ir tādas lapsas, kas negrib glabāt kucēnus un pat tos apēd. Tad jaundzimušos ievietojam pie citām lapsu mātēm,” kopēja par darba ikdienu var stāstīt daudz.
Viņa bilst, ka necenšoties īpaši kādu lapsu iemīlēt, citādi vēlāk būšot tās žēl. Arī laika tam neatliekot. Ņina nekad neesot kārojusi tikt pie lapsādas apkakles vai pat kažoka. Arī goda un atzinības rakstus viņa rāmī neliek un pie sienas neizkar. Tie nekad nav spējuši kopējas raksturā ievilkt augstprātības zīmi.
Audzē tomātus un cep pīrāgus
Kad Ņina Kuzmina aizver saimniecības caurlaides telpas durvis, viņa ir kopā ar mājas rūpēm, kuru pieticis vienmēr. Vasarā viņa cītīgi saimnieko pa tomātu mājiņu. Tā kopēja dēvē siltumnīcu, kurā audzē tikai tomātus. Zinātāji stāsta, ka tie izdodoties lieli un sulīgi. Tomātus viņa sarūpējot arī dēla ģimenei gan svaigus, gan konservētus.
“Man patīk mājas darbi un prieku rada tas, ja kādam spēju palīdzēt. Arī dārzā darāmā pietiek. Spēj tik ar nezālēm galā tikt. Kūtiņā ir truši, vistas un sivēns. Arī tie jāpabaro un jāaprunājas,” stāsta saimniece. Ņina nekad nav nožēlojusi, ka palikusi te uz dzīvošanu. “Kur var būt vēl labāk. Kad bērni auga, tepat bija bērnudārzs, veikals, apkārt meži – pilni ar ogām un sēnēm. Cilvēki viens otru pazīst. Ja vajadzēs, nekad neliegs palīdzību. Svētkos visi sanākam kopā un rīkojam balli,” priecājas Ņina.
Viņa kopā ar kolektīvu bijusi daudzās ekskursijās, bet vienmēr ar nepacietību gaidījusi, kad autobuss iegriezīsies uz ceļa, kas ved uz Letēm.
Arī Ziemassvētkos saimniecības kolektīvs pulcēsies pie izrotātas egles, lai ne tikai pārrunātu, kāds bijis aizvadītais gads un ko sola nākamais, bet atpūstos, ļaujoties sveču liesmu mirdzumam un svētsvinīgai noskaņai. Kā vienmēr pašu sarūpētajā svētku galdā līdz ar citiem kārumiem būs arī Ņinas ceptie pīrāgi. Darbabiedri novērtējuši, ka viņai tie izdodoties vislabāk.
Tomēr lielākie svētki zvērkopei ir tie, kad ciemos ierodas dēls ar ģimeni. Tāda ir mātes sirds, kas vienmēr visvairāk gaida bērnus, lai noglāstītu kaut ar skatienu.
