Ilzes tikšanās ar vīrieti, ko viņai patiesībā negribas nosaukt skarbajā vārdā “zaglis”, notika Ziemassvētku gaidīšanas laikā Rīgā, trolejbusā. Pulkstenis rādīja pēc pulksten desmitiem no rīta.
Ilzes tikšanās ar vīrieti, ko viņai patiesībā negribas nosaukt skarbajā vārdā “zaglis”, notika Ziemassvētku gaidīšanas laikā Rīgā, trolejbusā.
Pulkstenis rādīja pēc pulksten desmitiem no rīta. Tajā dienā nebija sniega, zeme pelēki kaila izskatījās nožēlojama. Tā, protams, ilgojās pēc baltās krāsas. Laikam ar Ilzes sirsniņu bija tāpat. Un arī ar tā vīrieša (atkal negribas teikt – zagļa) sirdi. Lai stāsta Ilze pati, kā viss notika un ko viņa par to domā.
Trolejbusā jutos kā šprote konservu bundžā
Iespējams, es todien biju izklaidīgāka nekā parasti. Agri cēlusies, braukusi no laukiem uz galvaspilsētu uz kārtējo lekciju augstskolā, kurā mācos neklātienē. Kā izkāpu autoostā, skrēju pirkt biļeti mājupceļam. Tad pa galvu pa kaklu nesos uz universālveiklu “Centrs” pēc Ziemassvētku dāvanām tuviniekiem. Tad ar pirkumiem un lekciju kladēm piestūķētu somu joņoju uz 15.trolejbusu, kam mani jāaizved līdz augstskolai.
Bija vairākas zīmes, kas liecināja, ka galīgi neesmu formā, jo, ejot uz trolejbusa pieturu, man pēkšņi bija brīdi jāpadomā, kāds ir man vajadzīgā trolejbusa numurs. Tomēr atcerējos. Nu, protams, 15.
Trolejbusā iekāpusi, biju iespiesta starp citiem kājās stāvošajiem pasažieriem. Pie manis izspraucās biļešu pārdevējs. Žonglēdama ar somu vienā rokā un baidīdamās kādam uzkrist virsū, atrāvu roku no balsta – trolejbusa stieņa -, lai samaksātu 20 santīmus par biļeti. Kapeiku vienā gabalā izņēmu no maka un pēc tam to iebāzu vējjakas kabatā. Likās, ka tur maks būs drošā vietā – tuvāk mājām, tuvāk sirdij. Un tomēr ik pa brīdim iedomājos par maku, it kā baiļodamās, ka tikai nenozog. Tāpēc iekāru somu saliektā elkonī un plaukstu turēju kabatā – blakus makam. Tostarp cilvēki trolejbusā kāpa iekšā un ārā. Jutos kā šprote konservu bundžā, kas sapņo par malku svaiga gaisa un brīvību. Iekāpa un man blakus nostājās kāds gara auguma vīrietis. Neviļus ieskatījos viņam sejā, acīs. Likās, vīrietis ir reibumā vai nedaudz paģirains. Viņš varēja būt ar mani viena vecuma. Nodomāju – varbūt ir narkomāns. Kļuva tā kā neomulīgi. Braucu apmēram 13 minūtes. Lūk, jau arī mana pietura bija klāt. Lai ērtāk izkāptu, somu paņēmu otrā rokā. Uz brīdi bez uzraudzības biju atstājusi kabatu ar maku. Doma bija viena – ātrāk tikt ārā. Tomēr, tuvojoties izejai, atcerējos par maku un ieslīdināju roku kabatā. Tā bija tukša. Tas bija šoks. Galvā dunēja. Jutos kā muļķe, kas pati ļāvusi sevi aptīt ap pirkstu. Makā naudas nebija vairāk par diviem latiem, bet tur atradās arī algas karte, kurā aizķērušies vēl bija apmēram 100 latu. Makā bija arī studentes apliecība un autobusa biļete mājupceļam vakarā. Pārņēma šausmas par to, kādas nepatikšanas mani tagad gaida bankā, augstskolā un mājās. Nezin kāpēc ienāca prātā, ko teiks mans tētis. Viņš mani nosodīs. Sapratu – ir jācīnās, nedrīkst tā padoties. Jācīnās, kamēr vēl nav atvērušās trolejbusa durvis un cilvēki, arī iespējamais zaglis, nav izkāpis no salona.
Man bija 18 gadi. Gribēju kļūt par aktrisi, tāpēc sestdienās no laukiem braucu uz Rīgu, uz sagatavošanas kursiem Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Jā, par aktrisi es tā arī nekļuvu. Bet ar šo laiku man saistās kāds piedzīvojums. Gāju skvērā gar kanālu. Mani krieviski uzrunāja čigāniete, šķiet, viņa nebija vietējā, visticamāk, bija atbraukusi uz Rīgu no kādas PSRS brālīgās republikas. Tumsnēja, sīka sieviete. Viņai varēja būt gadu 40.
Čigāniete piedāvāja pazīlēt. Viņa cieši skatījās man acīs. Prasīja, lai uzliekot viņai plaukstā naudiņu, vēlams, paīpra, jo tad zīlēšana labāk padodas. Uzliku desmit rubļus, jo citas papīra naudas man tobrīd nebija. Čigāniete kaut ko pateica par manu nākotni, īsti neatceros vairs, ko, jo sekoja kaut kas negaidīts.
Zīlniece paziņoja, ka vējš desmit latu naudas zīmi ir aiznesis, naudas vairs nav. Un tas uz laimi. Apstulbusi stāvēju. Klusi sāku lūgt, lai sieviete atdod man naudu. Viņa, joprojām acīs skatīdamās, pauda, ka naudas nav, vējš to ar burvestību ir paņēmis.
Es turpināju lūgties – klusi, uzstājīgi un nepiekāpīgi. Un viņa padevās. Pastiepa pretim plaukstu un teica, lai es tajā ieliekot metāla naudu. Es iebēru apmēram divus rubļus kapeikās. Un tad sekoja veikla rokas kustība, līdz čigānietes plaukstā atkal vējš uzbūra manus desmit rubļus. Viņa man tos atdeva.
(no Ilzes dienasgrāmatas)
Instinktīvi sāku justies kā tautas teātra aktrise
Izmisumu neslēpu, ievaimanājos skaļi, tā, ka nodunēja viss trolejbuss. “Man nozagts maks, ko es tagad darīšu? Tur ir autobusa biļete uz mājām. Kā es tagad tikšu mājās? Man būs jāpaliek uz ielas,” žēlojos pietiekami skaļi, lai visi trolejbusā to dzirdētu. Man gan Rīgā ir radi, kas krīzes situācijā izpalīdzētu, bet, jāteic, ka es instinktīvi sajutu sevī vietējā tautas teātra aktrises līdz galam nerealizēto talantu. Galu galā amatierteātrī darbojos no 18 gadu vecuma. Ir spēlētas daudzas lomas, arī tādas, kurās jāraud. Un reizēm es to spēju. Arī uz skatuves.
Sāku skaļi pinkšķēt, lauzīt rokas un vaimanāt, ka man ir nozagts maks. Cerēju, protams, pievērst klātesošo cilvēku, sevišķi vīriešu, uzmanību un gūt viņu fizisko atbalstu, kā saka – no spēka pozīcijām. Var taču sagrābt un izpurināt zagli. Bet kurš tas ir? To es nezināju, bet zemapziņā pat nepieļāvu domu, ka maku man varētu būt nozagusi sieviete.
Klātesošo vairums patiešām ar līdzjūtību noraudzījās manī no malas. Biļešu pārdevējs pat apvaicājās, kas man ir noticis. Atbildēju, ka nozagts maks. Zibenīgi un joprojām instinktīvi vēros apkārt, meklēdama iespējamo zagli. Piepeši likās, ka vaininieks būs tas garā auguma vīrietis, kas tik cieši piespiedies bija stāvējis man blakus. Juzdamās trolejbusā absolūti anonīma, nelokāmi un, jāteic, arī nedaudz bezkaunīgi, skaļi vērsos tieši pie iespējamā zagļa. Kā saka, uz dullo. “Lūdzu atdodiet manu maku,” pazemīgi, bet kā lipīga muša dīcu es. Viņš atbildēja krieviski: “Čto ti, dura. Ja ņevinovat. Pacan bral, ja ņebral*.”
Pa to laiku trolejbusa durvis bija atvērušās un daļa pasažieru jau bija izkāpuši, tajā skaitā arī “pacan”, uz kuru man visai aptuveni norādīja garais vīrietis. Palūkojos uz to pusi, bet sapratu, ka “pacan” jau ir gabalā, viņu man nenoķert. Instinktīvi atkal vērsos pie garā vīrieša. Viņš vairījās skatīties ilgi un tieši man acīs. Tomēr tas nebija pierādījums viņa vainai. Es šaubījos. Pievērsu uzmanību, ka vīrietis tur roku kabatā. Prasīju, lai parāda kabatu. Viņš nerādīja. Bet piepeši vīrietim rokās bija maks, ne manējais. “Viģeš, vot moi kašeļok**,” viņš teica. Mulsu un reizē jutos kā aizelsusies skrējēja gargabala distancē, kas jūt, ka neuzvarēs, tomēr apzinās sportisko likumu – distance ir jāveic līdz galam. Stiepu roku pie svešā vīrieša vējjakas kabatas, lai to aptaustītu. Šķita, ka tajā varētu būt mans maks. Bet tikai šķita. Tā joprojām nebija pārliecība. Vīrietis kāpa ārā no trolejbusa un es klunkurēju pakaļ savam teatrālā izmisuma upurim.
Reiz es teātrī spēlēju visu Latvijas aktrišu sapņu lomu – cietēju Kristīni no Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ugunī”. Man toreiz bija 19 gadu. Ar šo lomu man ir iespiedušās atmiņā vairākas izjūtas un arī vairākas atziņas, ko saņēmu kā kritiku par savu bālasinīgo spēli. Prātā palikušas trīs kritiķu izteiktas piezīmes. Pirmkārt, ir jāmācās mīlēt un dzīvot ar sirdi, nevis ar prātu. Otrkārt, nav ko kautrīgi skatienu durt grīdā, jāskatās acīs. Treškārt, nevajag baidīties no sava ķermeņa, kustībām, balss, cilvēkam pieder visa telpa, kurā tas atrodas, un to ir jāpauž ar visu savu būtību. Ievērojot šos trīs nosacījumus, skatītājam rodas ticamība spēlei.
(no Ilzes dienasgrāmatas)
Viņš atdeva maku un tad es patiešām apraudājos
Biju nocilpojusi pakaļ vīrietim apmēram 200 metrus. Joprojām lūdzos. Teicu, ka mani mājās gaida bērns. Jautāju, kā lai es tieku pie viņa bez naudas un pat bez autobusa biļetes mājupceļam.
“Vai jums ir sirds krūtīs, vai jums ir bērni,” izmisumā taustoties, centos ar žēlu jautājumu ietekmēt vīrieti, kaut arvien vairāk sāku šaubīties, vai tiešām viņš ņēmis manu maku. Galīgi neticēju, ka viņš man to atdos, ja tomēr ir ņēmis. Bet te nu pilnībā izpaudās mans flegmatiķes temperaments.
Ja biju pieslēgusies kādai apsēstai domai (šajā gadījumā par maka atgūšanu), tad nespēju uzreiz atslēgties. Nezinu, cik ilgi es būtu sekojusi vīrietim pa pēdām, bet viņš pēkšņi pagriezās pret mani, šķelmīgi ielūkojās acīs un teica: “Da, u menja jest djeķi. Skoļka u tebja tam deņeg?”***
Apstulbu, klusi atbildēju, ka tur ir divi lati, ka es viņam tos atdošu. Vīrietis iesmējās un sauca mani panākt malā no gājēju ietves, tālāk no cilvēku acīm. Es gāju. Viņš izvilka maku no kabatas. No tās pašas, kurā es to pirmīt jau šķietami biju sataustījusi, bezkaunīgi apčamdīdama vīrieša vējjakas kabatu. “Izveņiķe, u menja takaja rabota. No ja ņe takoj,”**** viņš teica un sniedza man maku.
Pārsteigta par vīrieša rīcību un cēlsirdību, ko tas visbeidzot man izrādījis, sāku šņukstēt. Pakampu maku, ātri atvēru to nodalījumu, kur glabāju algas karti un studentes apliecību. Atviegloti nopūtos. Tās bija uz vietas. Nu jau raudāju. Kritu vīrietim ap kaklu un raudāju, galvu iespiedusi viņam plecā. Kad atrāvos no svešinieka, redzēju viņa izbrīnā gluži kā butei ieplestās acis. Sniedzu viņam visas kapeikas.
Vīrietis teica: “Ja ņemagu ot vas vzjaķ. Toļka boļše ņekogda ņenasiķe kašeļok v karmaņe.”***** Tomēr iespiedu viņam naudu rokās, teikdama, ka zinu, cilvēkiem ir grūti, kad nav naudas. Mēs novēlējām viens otram priecīgus Ziemassvētkus. Un šķīrāmies. Kad pagriezu muguru svešiniekam, lai dotos pāri ielai uz savu augstskolas ēku, es norausu asaras kā nebijušas. Jautāju sev, vai tiešām no manas puses tas viss bija teātris. Es tobrīd biju pārāk nogurusi, lai atbildētu sev. Tomēr jutos arī gandarīta – biju panākusi savu.
Kad studiju biedriem stāstīju par notikušo, neviens neticēja. Teica, ka tā vienkārši nevarot notikt. Es esot visu izdomājusi. Bet tā taču patiešām notika! Varbūt tas bija Ziemassvētku brīnums? Autobusā, braucot mājās no Rīgas, es atcerējos, pārdomāju šo notikumu un nevarēju vien beigt raudāt. Par ko es raudāju? Šoreiz ne par sevi, bet gan par viņu, par to vīrieti.
Es domāju par to, ka ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Par to, ka daudziem nav darba, nav naudas, daudzi ir atkarīgi no alkohola, narkotikām. Ikdienā attieksmē pret šiem cilvēkiem diemžēl vadāmies no komunistiskā saukļa: kas nestrādā, tam nebūs ēst. Bet tas ir necilvēciski! Ko šie sabiedrības atstumtie dara, kad grib ēst? Kā nodrošina eksistenci bērniem? Vai iet ubagot uz ielas, vai iet zagt? Un ja likteņa, apstākļu sakritības vai citu dzīves kolīziju dēļ ir jāizvēlas starp zagšanu un ubagošanu, kas ir labāk?
Kad mājās tētim stāstīju par savu piedzīvojumu ar zagli, viņš gan smējās, bet izteikties negribēja. Tikai izmeta: “Šitā pazemoties zagļa priekšā. Jānospļaujas, nudien. Vajadzēja viņam sadot pa seju.” Arī dēls teica to pašu. Man prieks, ka mani tuvinieki ir vīrišķīgi. Bet mamma bija manā pusē. “Ko gan citu viņa varēja darīt, tikai lūgt,” viņa akceptēja manu rīcību. Jā, arī Bībelē ir rakstīts: lūdziet un jums taps dots. Mēs katrs dzīvē kādam kaut ko lūdzam. Vai par to ir jākaunās?
Žurnālista darbs liek būt nelokāmam. Tu vienkārši dari. Raksti. Tu nevari visu, ko dari, uztvert personiski, jo citādi ir jāsajūk prātā. Un tomēr. Tas zagļa teiciens – “man ir tāds darbs”. Tas likās kaut kur jau dzirdēts. Izrādās, jebkuru darbu darot, gribi vai ne, tu kādā brīdī saproti, ka viss ir personiski. Pilnīgi viss. Ir viegli būt anonīmam anonīmā pūlī. Bet tiklīdz esi aci pret aci ar kādu cilvēku, viss ir citādi. Vainas sajūta, kad patiešām jūties vainīgs, kļūst patiesa. Un gribas izpirkt vainu. Protams, tas nenozīmē, ka jau rīt atkal viss nebūs pa vecam. Protams, zaglis atkal būs 15.trolejbusā, lai darītu savu darbu, un, iespējams, apzags mani tā, ka nejutīšu. Bet varbūt tas ir mazākais no visiem ļaunumiem, kas ar mani vai kādu citu var notikt šajā pasaulē. Cilvēka pienākums ir dalīties ar savu tuvāko. Vismaz svētkos un priekā par svētkiem. Varbūt liktenīgo vīrieti 15.trolejbusā es satiku tieši tāpēc, lai saprastu to un atcerētos.
(no Ilzes dienasgrāmatas)
*”Kas tu muļķe. Neesmu vainīgs. Puika ņēma (maku), es neņēmu.”
**”Redzi, lūk, mans maks.”
*** Jā,man ir bērni. Cik tev tur ir naudas?”
**** “Atvainojiet, man (ir) tāds darbs. Betes neesmu tāds.”
***** Es nevaru no jums ņemt (naudu). Tikai vairāk nekad nenēsājiet maku kabatā.”
