Dabā tumsas vara. Vai vispār tās dažas krēslas stundas starp rītu un vakaru saucamas par dienu?
Dabā tumsas vara. Vai vispār tās dažas krēslas stundas starp rītu un vakaru saucamas par dienu? Un kāda krāsu nabadzība! Pelēks, pelēks, pelēks – miglā tīti meži, lauki, debesis. Un nesen vēl žļurkstošais ceļš zem kājām! Par ko lai cilvēks priecājas? Kā aizgainīt grūtsirdību, nomāktību, skumjas?
Mūsu senči vakarējuši piedarbā pie skala uguns – vērpuši, adījuši, dreijājuši, grebuši, auklas vijuši, vīzes pinuši… Un nodevušies mutvārdu daiļradei.
Arī man šovakar rokas kņud darboties, kaut gan pēdējā laikā esmu padevusies laiskumam. Kas manī uzjundīja šo možumu? Ticiet vai ne – tikko skatītais ornamentu klājiens čaklās darbonītes Birutas (Ansones) sameistarotos spilvenos, sienassegās, aizkaros – lielākoties pēc dižā novadnieka Jūlija Madernieka metiem.
Jūtu jau jūtu, ka atkal kāds vienaldzīgi pasmaida, sak, brīvlaistā skolmeistare kā apsēsta ar Madernieka ornamentu cildināšanu, skubināšanu ielūkoties tajos un mēģināt pārvērst tos realitātē. Tur ar sargātāja spēku tā pati senlatviskā ornamentika – Māras līklocis, zalktis, saulīte, Jumis. Brīnieties vai nebrīnieties, bet dīvaina enerģija ieplūst, kāds sargātājs spēks, šķiet, iedveš labvēlīgu starojumu. Un to izjutuši arī daudzi citi, kas ļāvušies šo rakstu burvībai.
Ka pagājušajā gadsimta sākumā daudzu gadu desmitu garumā populārais vārds Madernieks atskan vēl šodien, pārliecinājos atkal un atkal. Kā rāmā ūdenī iemesta akmens saceltie viļņu apļi aizplūst tālu, tālu. Kaut jau pusgadsimtu šis cilvēks aizsaules ceļos.
Priecājos, ka Gulbenes mākslas skolas pasniedzējas ar saviem mazajiem audzēkņiem darinājumos atgriežas pie Meistara ornamentu savdabības.
“Lauku Avīzē” 2000.gada augustā žurnāliste L.M. iepazīstināja lasītāju ar mūsu “madarotāju” Birutu. Šo rakstu gadījās izlasīt arī Anglijā trimdā aizklīdušajai latvietei. Šī septiņdesmitgadīgā kundze, ciemojoties pie radiem Rīgā, ar savu mašīnu uzņēmīgi attraucās līdz tālā meža nostūrim Pededzes ielokā. Patīkams pārsteigums mūsu rokdarbniecei. Stāstot par šo negaidīto, neparasto tikšanos, pati smejoties joko: “Skat, pie manis bija atbraukusi pati Anglijas karaliene, tērpusies baltā bikškostīmā.” Jā, pretstatā lauku sievietes ģērbam, aptekot mājas soli kūtī, dārzā, tīrumā. Pēc šīs sastapšanās sekoja ornamentu meklēšana muzejā, kopēšana un sūtīšana uz tālo zemi. Aizceļoja arī kāds speciāli darināts spilvens.
Gada nogalē piedzīvots līdzīgs mirklis. Vakars. Kā jau vēlā rudenī – laukā gandrīz tumsa. Pēc pabeigtiem dienas darbiem saimniece rosās istabā. Pēkšņi kāds klauvē pie vienīgā apgaismotā loga. Būtu gandrīz jānobīstas, ka nav kāds ļaundaris, lielceļš tuvu, tuvu. Vēl baiļu trīsas nepārņem augumu, jo aizejošās dienas krēslā samanāmas divas sieviešu galvas – pat moderni tērptas. Tad jau nebūs laupītājas. Tiek atvērtas durvis: “Ar ko varu jums pakalpot?”
“Vai jūs būtu A. kundze?” jautā neparastās viešņas.
“Tā mani sauc, bet kas nu es par kundzi, vei, vēl ķēķa priekšauts.”
Ciemietes izstāsta apciemojuma nolūku. Esot rīdzinieces, bijušas pie radiniekiem kaimiņu rajonā. Nesen TV raidījumā dzirdējušas pieminam Madernieka ornamentu izšuvēju mākslinieka dzimtajā pusē, sadomājušas sameklēt un iepazīties. Gados vecākā no viešņām atzīstas, ka esot krustmeita māksliniekam. Kāds lepnums skan šajā apgalvojumā – krustmeita. Tētis lūdzis savu draugu mākslinieku M. stāvēt kūmās jaundzimušajai. Jau gandrīz pusgadsimtu krusttēva nav dzīvo vidū, bet kāda sirma kundze ar siltumu sirdī neatlaidīgi meklē svešinieci, kura no krāsainiem dzīpariem darinot Meistara priekšā zīmēto. Tikai apskatīties, izpriecāties, salīdzināt. Bet varbūt ornamentu varētu līdzi piemiņai aiznest? Pasūtīt, lai izšuj? Nopirkt? Protams, aizbrauca vēlā vakara viešņas aplaimotas.
Starp citu, svešās ceļinieces meklējamās rokdarbnieces māju nosaukumu nemaz nezinājušas, tāpēc Gulbenes – Rēzeknes ceļa sākumā taujājušas vienās, tad otrās mājās. Sastapušas laipnas sievietes, kas sīki izstāstījušas, kā atrast “Zvejniekus”. Sevišķi sirsnīga esot bijusi “Sarmu” saimniece, ļoti atsaucīga un viesmīlīga.
Un arī es caur miglu, tumsu – atkūlusies savā mītnē, vēl acu priekšā redzu stūrainos ornamentus un izjūtu krāsu salikumu starojumu. Izvelku kamolu grozu no aizskapja un nolieku adatu pa tvērienam. Ļaujos Meistara atgādnei: “Nekur cilvēks dzīves grūtos brīžos neatrod tik drošu un garīgi mierinošu atbalstu, kā kavējoties pie mākslas darbu mūžīgajām vērtībām.” (“Raksti”, 1930.).
