Acīs dūrās vienkāršība un tīrība. Gan uz palodzēm, gan uz pašdarinātiem plauktiem bija novietoti neskaitāmi puķu podi.
9.
Acīs dūrās vienkāršība un tīrība. Gan uz palodzēm, gan uz pašdarinātiem plauktiem bija novietoti neskaitāmi puķu podi. Lidija atgriezās ar māla krūzi un glāzēm. Sulas bija vēsas, mazliet skābenas un spirdzinošas.
– Mans dēls tiešām nav vainīgs, – Lidija teica. – Mātes sirds vienmēr jūt patiesību. Nedomājiet, ka es aizstāvētu Māri, ja viņš būtu pacēlis roku pret cilvēku.
– Vispār – es gribēju parunāt par jūsu mirušo vīru. To vien dzirdu: kāds tēvs, tāds dēls, – Niks sacīja, nolicis glāzi uz galda.
– Mans vīrs nebija vainīgs. Viņu nekaunīgi apmeloja, – Lidija atbildēja.
– Cik vienkārši – nebija vainīgs, – domāja Niks. Viņš jautājoši skatījās uz sievieti.
– Tas notika gandrīz pirms divdesmit gadiem, aprīlī. Vīrs strādāja par traktoristu. Bija sējas laiks. Tajā liktenīgajā dienā viņam bija pilna piekabe ar minerālmēslu maisiem. Ziniet, kā toreiz strādāja kolhoza laikos? Atnāk no rīta, papļāpā, skaties, jau pusdienlaiks, kaut ko izdari – klāt vakars. Tā arī toreiz. Kādai strādniecei bija dzimšanas diena. Izdzēra pudeli, tad kāds atnesa vēl. Manu vīru atrada vecajās dzirnavās. Maisi sakrauti telpās, traktors grāvī, bet pats piedzēries guļ turpat. Agronome izsauca miliciju, bet tur, pie mana vīra, atrada arī grāmatvedes maku ar naudu. Pietrūka tūkstoš rubļu. Tā mans vīrs dabūja zagļa slavu un gadus cietumā, kaut arī nebija vainīgs, – Lidija izskatījās pilnīgi mierīga.
– Tātad pēc jūsu domām vainīgs ir cits? Kas?
– Man ir aizdomas, bet es to nevaru teikt. Lai Dievs tiesā, – Lidija bija pilnīgi samierinājusies ar agrāk notikušo.
Vairāk Niks neko neuzzināja. Aizgājis līdz mašīnai, kura atradās liepu alejas sākumā, brīdi apsvēra dzirdēto. Pa kalna nogāzi rībēja zirga grābeklis. Lidija, cēla un stalta, aizbrauca uz pļavu grābt sienu. Tik nesatricināma un pārliecināta par vīra un dēla nevainību.
Necik ilgi braucis, Niks panāca pa ceļu klumpačojam vecu sievieti. Instinktīvi piebremzējis mašīnu, viņš pa atvērto logu uzsauca, vai tālu jāiet? Bet sevi klusībā norāja, kas viņam šodien lēcies.
– Kilometrs, – Bokānu Anna apsēdās blakus. – Līdz Kārkliņa lopkautuvei.
– Vai tad šajā nostūrī kautuve var nest peļņu? Cilvēki droši vien iztiek ar saviem spēkiem, -Niks jautāja tikai tāpēc, lai kaut ko teiktu.
– Vēl kā! Kārkliņi to vien dara, kā strādā savā kautuvē. Nesen uzcēla kūpinātavu. Iepērk lopus, bet pēc tam gatavo desas. Meitai pagasta centrā veikals. Jā, tā lieta viņiem veicas. Iepirkuma cenas gan zemas, – Anna nopūtās.
– Laikam prot reklamēt sevi. Mēs esam tie labākie, – Niks pasmaidīja.
– Kāda reklāma?! Vilks pie tā vainīgs! Cik saplēstu teļu un aitu visā apkārtnē! Cilvēki baidās par saviem lopiem. Labāk lētāk nekā zvēram rīklē. Apstājies šeit, – Anna teica.
– Kādas kaislības virmo! Ne sliktāk kā pilsētā, – Niks nodomāja. Pats pirmais, ko viņš tagad izdarīs – izņems no arhīva Māra tēva lietu un kārtīgi izpētīs.
* * *
Ilgi meklētā zilās krāsas “ārzemniece” atradās. Abi makšķernieki dzīvoja citā rajonā, tāpēc meklēšana bija ieilgusi. Tie bija tēvs ar dēlu, kas toreiz ciemojās pie attāliem radiem. Niks palūdza lieciniekus, lai tie izstāsta, ko redzēja. Runīgāks izrādījās dēls.
– Tātad jūs redzējāt, kā “Audi” aizbrauc prom no dzirnavām? – Niks uzsāka nopratināšanu.
– Jā, tas puisis brauca tā, it kā būtu notikusi nelaime.
– Kāpēc jūs tā domājat?
– Hm… Mašīna no vietas izkustējās ar tādu rāvienu, ka riepas iegaudojās, – paskaidroja dēls.
– Pēc tam atnāca sieviete, kaut ko skaloja, – atcerējās tēvs.
– Kā viņa bija ģērbusies? – Kā – kā? Kā visas sievietes – ar lakatu galvā un kaut ko gaišu mugurā.
– Precizēsim, kas tieši bija apģērbts?
Tēvs tikai raustīja plecus, viņš tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsa.
– Liekas, ka bija halāts, – dēls teica.
– Varbūt atcerēsities, cikos tas bija? – Niks jautāja. Nebija nekādu šaubu, ka vīri redzēja Leonoru. Apģērba apraksts sakrita.
– Pulksten vienos, – dēls sacīja. – Mans pulkstenis katru stundu raida signālu.
