Guntis Dūrītis visu mūžu ir uzticīgs dzimtajai Druvienai, kur par viņa – celtniecības darbu vadītāja – veikumu liecina daudzas ēkas.
Guntis Dūrītis visu mūžu ir uzticīgs dzimtajai Druvienai, kur par viņa – celtniecības darbu vadītāja – veikumu liecina daudzas ēkas. Viena no tām ir Druvienas kultūras nams, kam pamati likti 1979.gadā, bet apmeklētājiem durvis vērtas vēl pēc trīs gadiem. Tolaik Latvijā laukos tā bija pirmā tik plaša kultūras iestāde.
“Kopš 30. gadiem druvēnieši dzīvoja ar cerību, ka reiz pagasta centrā būs skaists kultūras nams, un apmeklēja pasākumus tautas namā, kas atradās kādreizējās Druvienas muižas magazinas ēkā, ko ļaudis tuvu un tālu bija iesaukuši par “zārka vāku”,” atceras Guntis Dūrītis, kas celtniecībai atdevis vairāk nekā 30 mūža gadus.
Viņš stāsta, ka pagasta iedzīvotāji tolaik nevarējuši vienoties, kur būvēt kultūras centru. Pērļagala ļaudis (tā dēvē pagasta daļu, kas atrodas ap veco skolu- muzeju) izteikuši priekšlikumu tam pamatus likt netālu no Druvienas vecās skolas – muzeja, jo tad kultūras nams ģeogrāfiski atrastos pagasta centrā. Druvēnieši bijuši par celtniecības darbu sākšanu tagadējā pagasta centrā. Vēsturiski sākušies juku laiki un ideja palikusi bez īstenojuma.
Vadība “skatījās caur pirkstiem”
“Par kolhoza priekšsēdētāju Druvienā sāka strādāt Dainis Birnis, kam tāpat kā man celtniecība bija kā slimība. Spriedām, ka jābūvē kultūras nams, lai gan tolaik, kad likām pamatus, Latvijā šādu būvju īstenošanu uzskatīja par aizliedzamu. Tomēr no ieceres neatteicāmies un sākām īstenot. Par to zināja arī rajona vadība, bet apsolīja klusēt. Tikai norādīja, ka mums, pārkāpjot aizliegumu, jāuzvar, jo uzvarētājus neviens netiesā. Saimniecībā izvērsām cūku kompleksa un ēku būvniecību. Grūtības radīja būvmateriālu trūkums, bet darbu vērienīgums ļāva tos saņemt ievērojamā daudzumā. Visi it kā “skatījās caur pirkstiem”, tikai dažkārt pavaicāja – Dūrīt, vai tu tos ķieģeļus ēd? Sadarbojāmies ar Dailu Putniņu, ko atceros kā jaunu un enerģisku arhitekti. Mēs viņai vienmēr gājām pa priekšu. Kad Daila ieradās ar rasējumiem un plāniem, bijām vienu celtniecības etapu jau pabeiguši,” atceras G.Dūrītis. Viņš tolaik bijis ideju inženiertehniskais īstenotājs, tāpēc prieku sagādājis katrs uzmūrētais sienas metrs.
Uzrokas seniem pamatiem
Celtniecības darbu vadītājs domā, ka kultūras nams celts vietā, kur to druvēnieši iztēlē skatījuši jau pirmskara gados. “Sākot rakšanas darbus, lai ierīkotu siltumtrasi, atklājām, ka te ir seni ēkas pamati, kuru izbūvē lietots cements. Diemžēl mums neizdevās noskaidrot, kam tie domāti. Divas dienas strādniekiem vajadzēja kalt un urbt, kamēr izdevās izveidot šahtu siltummezgla cauruļu ievietošanai,” stāsta celtnieks: “Sākotnēji, kad iebūvējām pirmās pamatu kolonnu pēdas un apjozām pamatus, kultūras nama zāles platums bija iecerēts 12 reiz 24 metri. Ziemā būvdarbus pārtraucām, ļaujot dzimt idejām. Ēka it kā apauga ar jaunām telpām. Izdomājām, ka ir vajadzīga mazā zāle, zem viena jumta ar kultūras namu jābūt arī kolhoza kantorim un pagasta iestādēm. Vasarā atkal ķērāmies pie darba. Arī rajona un ciema vadība sekoja notiekošajam. Redzot, ka viss izdodas, bija ar mums apmierināta. Tolaik par ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju strādāja Aija Mekša,” stāsta G.Dūrītis.
Būvmateriālu veikalā “birst asaras”
“Šodien, ieejot būvmateriālu veikalā un redzot, ko tas piedāvā, man ir jāraud. Saprotu, kādu mūža daļu man vajadzējis izniekot tikai tāpēc, ka, vadot celtniecības darbus, biju arī sagādnieks. Katra skrūve, logu un durvju vira, nagla bija “jāizplēš ar plēšanu”. Vadīt būvniecību un sagādāt celtniecības materiālus – tas nenācās viegli, jo 30 gadus praktiski ar to visu tiku galā viens. Sezonas laikā papildus tam vajadzēja ne tikai gādāt par darbu 50 cilvēkiem, bet sekot arī viņu veikuma kvalitātei,” atceras celtniecības darbu vadītājs.
G.Dūrītis nenoliedz, ka tolaik daudz līdzējuši draugi un paziņas dažādās instancēs. “Kur vien gāju ar lūgumu, visur mani pazina. Tas palīdzēja. Bija tāds laiks, kad citādāk nevarēja. Strādājām trīs sezonas. Tikai trešajā gadā kultūras nama izbūvē strādājām arī ziemā. Kurinājām telpas un veicām iekšējās apdares darbus. Ieklājām grīdas, apmetām sienas un griestus,” G. Dūrītis atceras.
Pieveic tūkstošiem kvadrātmetru
Uz Druvienu, skatīt jaunuzceltā kultūras nama iekšējo sienu krāsojumu un gleznojumus, brauca tuvi un tāli ļaudis. Par unikālu personību G.Dūrītis uzskata krāsotāju Leonu Drinkmani, kurš gada laikā viens pats izkrāsojis visas kultūras nama telpas. Viņa liktais krāsojums šodien mainīts tikai dažās telpās. Pārējais ir saglabājies.
“Tolaik visos valdīja neierasts emociju un darbības pacēlums. Neilgi pirms celtnes nodošanas ekspluatācijā uz Druvienu brauca Drāmas teātra darbinieki, kas iesaistījās skatuves apdares izveidē. Bija domāts, ka ar viesizrādēm uz Druvienu brauks Rīgas teātri, jo skatītāju zāle un balkons ar 600 vietām ir pietiekami plaši. Kultūras namā strādāja arī Latvijā atzīts scenogrāfs. Viņa vadībā ierīkojām dekorāciju pacēlājus, bet pirmās dekorācijas gleznoja druvēnieša Arvīda Plauža brālis. Vienkop rosījās mākslinieku brigāde. Daudz palīdzēja arī Rīgas Traļu flotes bāzes ļaudis,” G.Dūrītis ar grūtībām atsauc atmiņā palīgu vārdus un uzvārdus un stāsta, cik tonnu krāsas izlietots, cik simtu kubikmetru dažādi apstrādātas koksnes izmantots.
“Toreiz bija pārsteidzoša cilvēku atsaucība, jo visi ātrāk vēlējās skatīt jauno būvi, kurai otras līdzīgas celtnes nebija. Kopējās celtniecības izmaksas bija 370 tūkstoši rubļu,” rēķina darbu vadītājs, šodien jūtoties izbrīnīts, cik daudz dažkārt iespējams paveikt.
Uzlūko ar dalītām izjūtām
G.Dūrītis šodien nav biežs viesis kultūras namā. Vainīgi esot gadi. Vienīgi, uzmeklējot pašvaldību un pasta nodaļu, viņš vērīgi pārlūko veikumu. Ne vienmēr izjūtas ir patīkamas. “Ir žēl, ja redzu kādu nesakoptu vietu, jo man te viss bija labākajā kārtībā. Var jau būt, ka mums tolaik bija citas iespējas un citi līdzekļi, jo celtniecība notika kolhoza laikā. Atceros, toreiz partijas komitejā par pirmo sekretāru strādāja Aivars Indzeris. Ko tur slēpt, bija tāds laiks, kad viņam uz ministriju vajadzēja ņemt līdz konjaku un tikai tā varēja tikt pie naudas, jo kolhozam tik daudz tūkstošu nebija. Manas darbības laikā Druvienā daudz uzcelts. Es nelielos, tā ir. Bet tas prasīja milzu darbu, izturību un pacietību. Pa dienu uz būves, pa naktīm kārtoju atskaites, jo arī tajā laikā to bija pietiekami. Ir mazliet skumji, ka tagad celtniecība pagastā nenotiek,” prāto G.Dūrītis.
Viņš cer, ka celtniecības vērienīgums, kas aizsākas Rīgā un tās tuvumā, kā arī lielākajās Latvijas pilsētās, pamazām nonāks arī līdz nelielajam Druvienas pagastam.
“Nevar būt tā, ka kādreiz būvētās celtnes pamazām nolietojas, bet jaunas vietā nerodas. Tehnikas kompleksu arī neizdevās pabeigt. Pietrūka gada. Bet tā celtniecības izmaksas bija vairāk nekā miljons latu. Ja būtu izdevies nodot ekspluatācijā, to varētu uzskatīt par lielāko objektu manā mūžā. Mūros pamazām sakņojas koki. Žēl. Pagātni neizmainīt, ne arī kādu nosodīt, bet daļa vainas par nepadarīto jāuzņemas Druvienas vadībai. Bija laiks, kad šo celtni palīdzētu pabeigt sadarbības partneri no Vācijas, lai kopīgi ar druvēniešiem veidotu jaudīgu kokmateriālu pārstrādes uzņēmumu, bet par to neizdevās vienoties,” nopūšas celtniecības darbu vadītājs.
Ir lepns par paveikto
Kultūras nama svinīgā atklāšana sākotnēji bijusi paredzēta ātrāk, bet nomiris Leonīds Brežņevs. Valstī izsludinātas sēras. Nekādu pasākumu. Toties nedaudz vēlāk atklāšanā piedalījušies simtiem cilvēku. Zāle bijusi par šauru.
“Man uzticēja pārgriezt lentu. Tas bija saviļņojošs brīdis un izjūtas nav vārdos izsakāmas. Nenoliegt – biju lepns, ka mums visiem kopā to ir izdevies paveikt,” stāsta G.Dūrītis, kurš bijis aktīvs mākslinieciskās pašdarbības dalībnieks – dziedājis vīru vokālajā ansamblī. “Skaisti mums skanēja, bet šodien no ansambļa esmu palicis viens. Nav vairs veco draugu. Aktīvā dzīve ir nodzīvota,” bilst celtnieks. Viņam ir nesaprotami, ka šodien cilvēki gaužas par grūtībām. “Viņi, manuprāt, grūtības nav redzējuši. Es tās esmu pārdzīvojis,” saka G.Dūrītis.
Uzpludina vairāk nekā desmit dīķus
“Es gandrīz nelegāli (atkal ar Daiņa Birņa atbalstu) Druvienā ierīkoju 11 dīķus. Centra dīķis, kas atrodas pagasta centrā vēl no kungu laikiem ir nieks pret manējiem. Sākās Atmoda un vienu dīķi nepaspēju uzpludināt. Biju labu vietu nolūkojis. Izdevās šo zemes gabalu privatizēt un tagad pats ierīkoju savu dīķi. Būvēju atpūtas māju, ko dēvēju par “ezerpili”,” stāsta G.Dūrītis. Bez celtniecības viņš nespēj dzīvot. Jokojot pats sevi dēvē par “ceļojošo celtnieku”, jo cilvēki, kas iecerējuši būvēt māju vai kādu citu celtni, aicina viņu būt par padomdevēju.
Druviena vienmēr bijusi skaista
Viņš uzskata, ka Druviena ir bijusi skaista vienmēr. Ar ozolu gatvi, ko stādījuši labi ļaudis, ar kultūras tradīcijām, ar Latvijā cienītiem māksliniekiem un literātiem. Ja G.Dūrītis varētu “nomest” gadus un atkal sākt celtniecību, pirmais objekts, ko viņš uzbūvētu, būtu ražotne, kurā vismaz simts druvēnieši rastu darbu. “Tad varbūt beigtos tā pļēgurošana, ko rada bezdarbība. Sabiedrībā vienmēr bijuši cilvēki, kam paticis cilāt alkohola glāzi, bet es viņiem to neatļāvu, jo darbā “dzinu kā naglas sienā”. Strādnieki to zināja un strādāja,” secina G.Dūrītis. Viņš visiem pagasta kultūras darbiniekiem un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu dalībniekiem novēl kopt kultūras namu un kultūru.
