Nozare: viena no senākajām pasaulē.
Nozare: viena no senākajām pasaulē
Pēc ķīniešu kalendāra nākamais ir Kazas gads, tāpēc to par veiksmīgu uzskata ne tikai cilvēki, kas dzimuši Kazas gadā, bet arī zemnieki, kas nodarbojas ar kazkopību.
Gulbenes rajonā skaitliski lielākais kazu ganāmpulks ir Līgo pagasta zemniecei Ārijai Ozoliņai, kas saimniecībā “Upmalas” aprūpē 20 Zānes tipa kazas. Tā ir viena no visvairāk audzētajām un pienīgākajām šķirnēm pasaulē.
Saimniece par kazām saka, ka tās ir gudri, skaisti, sabiedriski un vērīgi dzīvnieki. Kazas pazīst saimnieku un staigā tam pakaļ kā suns. Tās prot sadzīvot ar cilvēku un viņam pielāgoties. Dzīvnieki labi ielāgo savu vārdu, tāpēc atliek pasaukt, un kāda no ganāmpulka atsauksies.
“Kazas iepirkām Jelgavas rajonā, tāpēc tām doti Zemgales upju vārdi. Kaza atšķirībā no aitas nav spītīga, bet, ja tā iesākusi slaukšanas laikā spert, tad viņa vēlas, lai saimnieks viņu noglāsta, nevis rāj.
Jo vairāk kazu apmīļo, jo tās raksturs ir labāks,” stāsta Ā.Ozoliņa. Viņa cer, ka nākamais gads būs vieglāks, nekā tikko aizvadītais Zirga gads. Ā.Ozoliņa pārliecinājusies, ka laukos ir aktuāla darbaspēka problēma, jo sameklēt apzinīgus palīgus nav viegli.
Tie saimniecībā ir vajadzīgi, jo bez kazu ganāmpulka ir apkopjamas arī 30 slaucamas govis.
“Kazas gadā ceram palielināt piena ieguvi un to izdevīgi pārdot, lai mazinātu saimniecības finansiālās grūtības norēķinos ar kreditoriem,” stāsta Ā.Ozoliņa. Viņa pierāda, ka kazas piens ir veselīgs, bagāts ar olbaltumvielām un taukvielām. Izrādās, tas ir labākais mātes piena aizstājējs, jo bērna organismā viegli pārstrādājas. Ā.Ozoliņa stāsta, ka uzturā lieto kazas pienu. Nogaršots arī kazas cepetis. Iespējams, ka nākotnē tas varētu būt izdevīgs bizness, jo kaza ir veģetāriete, tāpēc tās gaļa nedaudz līdzinās truša gaļai. Kazas gaļa ir dārga, bet pagaidām maz pieprasīta. Pēc garšas tā nav tik specifiska kā aitas gaļa un labi garšo vārīta kopā ar svaigiem kāpostiem.
“Pirms diviem gadiem aprīlī Jelgavas rajonā Māras Liepiņas saimniecībā iegādājos 20 kazlēnus. Cerot uz ienākumu pieaugumu saimniecībā, no viena līdz divus mēnešus veciem kazlēniem izaudzētas kazas, kas šoruden sāka atnesties. Pagaidām par ienākumiem runāt nevaru, jo līdz šim ir ieguldīts tikai darbs,” stāsta zemniece Ārija Ozoliņa.
Pirmo pieredzi kazkopībā Ā.Ozoliņa apguvusi no Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēja Jāzepa Sprūža grāmatas “Kazkopības ABC” un praktiskās darbības. Saimnieki uzskata, ka pagaidām ir iesācēji, jo, lai sevi pieteiktu kā ražotāji, nepieciešams liels kazu ganāmpulks.
Saimniece kazas slauc divas reizes dienā, no vienas iegūstot trīs litrus piena. Tirgū tā cena ir piecreiz lielāka nekā govs pienam. Ievērojamu piena daļu patērē arī mazie kazlēni. Ā.Ozoliņa atzīst, ka šovasar neizdevies sarūpēt vajadzīgo lopbarības daudzumu, jo traucējis sausums un palīgu trūkums.
“Uzskatu, kazai barības bāze ir lētāka, jo tā labi jūtas arī krūmiem aizaugušās pļavās un kārklu jaunaudzēs. Kazām piemīt netikums – nograuzt visu, ko ierauga, tās ir visēdājas. Ja apgrauzts viss, kas atrodas uz zemes, tās cenšas uzkāpt ievērojami augstāk, lai sasniegtu koku lapotni. Kazām garšo arī ķirbji, burkāni un kāposti. Tās būs apmierinātas pat tad, ja no meža atvedīsiet kravu resnu apses zaru. Pavasarī graušanas kāre dzīvniekiem ir mazāka, bet, tuvojoties rudenim, ar grūtībām izdodas nosargāt plūmes, ābeles un pīlādžus. Konkurējot ar sivēniem, kazas pasteidzās apēst arī ozolzīles,” stāsta Ā.Ozoliņa. Kazām izbarojama sabalansēta barība, kurā netrūkst sāls un minerālvielu. Dienā tai varot izēdināt 1,5 kilogramus siena, vienu līdz divus kilogramus sakņu, puskilogramu graudu, auzu vai miltu.
