– Nē, kaimiņiene palūkojās pulkstenī, jo autoveikals kavējās. Viņa uztraucās par govs slaukšanu. – Kā sauc kaimiņieni? – Rita Kārkliņa.
– Nē, kaimiņiene palūkojās pulkstenī, jo autoveikals kavējās. Viņa uztraucās par govs slaukšanu.
– Kā sauc kaimiņieni?
– Rita Kārkliņa.
– Paldies, – Niks izskatījās apmierināts. Diktofonu viņš noglabāja kabatā.
– Māris nav vainīgs, – Laima nenocietās. Jauniete izskatījās dusmīga, gatava cīnīties vai ar visu pasauli par savu puisi.
– Jā, Māris nav vainīgs, – Niks viņai uzsmaidīja, tad apsēdās pie stūres.
Beidzot Niks bija nokļuvis uz īstā ceļa. Tas bija smalki izplānots plāns. Māris kādam traucēja. Kas var būt labāks, kā uzkraut vainu puisim, kura tēvam arī ir grēki? Visi būs pārliecināti, ka vainīgs ir tieši Māris. Bet lai saliktu visu pa plauktiņiem, Niks devās pie mežsarga.
– Būtu vēlāk atbraucis, nesastaptu mājās, – mežsargs Paulis teica.
– Stāsta, ka jūsu apkārtnē klīst mistisks vilks, – Niks teica.
– Mistisks – jā. Visi domā, taču ne es. Es taču pazīstu mežu kā savus piecus pirkstus. Jau pavasarī man radās aizdomas. Tikai vasarā nokļuvu uz “vilka” pēdām, – Paulis stāstīja.
– Tātad suns?
– Vilka un kaukāzieša krustojums. Dresēts zvērs, kurš klausa tikai savu saimnieku.
– Kāpēc agrāk neizstāstīji par savām aizdomām?
– Nebija pierādījumu. Taču tagad es zinu, kur atrodas suns, – mežsargs noteica. – Šodien viņš dosies kārtējā gaitā. Esmu pārliecināts.
– Tad mēs viņu arī saņemsim. Man būs vajadzīga jūsu palīdzība.
* * *
Zem kājām čaukstēja baltas, sakaltušas sūnas. Nāsis kutināja sveķu un skuju smarža. Boļeslavs gāja platiem soļiem, rokās atradās neliels celofāna maisiņš ar speciālu suņa barību. Ar labpatiku viņš domāja, ka drīz vien izdarīs savu ierasto darbu un vēlāk būs nauda.
Šī ideja viņam bija radusies sen. Ar paziņas palīdzību tika pie kucēna. Apmācīja pēc noteiktas programmas, un viņa priekšā bija suns – vilks. Suns, kurš uzbrūk lopiem.
Leonora, kā attāla radiniece, piekrita turēt suni savā kūtī. Viņai tik vienkārši varēja iestāstīt, ka tas sargās sievietei no zagļiem. Lētticīgāku būtni par šo večiņu atrast nevarēja. Nekādu jautājumu, viņa teiktais tika uztverts kā pavēle, kā likums.
Taču uzradās tas Lidijas dēls! Šim ievajadzējās privatizēt dzirnavas! Turklāt uz dzirnavām viņš brauca kopā ar Laimu. Tas bija bīstami. Ilgi nācās lauzīt galvu, ko un kā darīt. Kādu dienu Leonora pastāstīja, ka pie viņas bija atnācis mežsargs un aplinkus jautājis par suni. Kavēties vairs nevarēja. Tad apstākļi iegrozījās labāki kā varēja vēlēties. Māris no dzirnavām aiztraucās kā plēsts. Boļeslavs zināja, ka tajā dienā ļaudis gaida autoveikalu. Devis dēlam ziņu pa mobilo telefonu, Boļeslavs varēja neuztraukties. Sieva pacentīsies pievērst uzmanību Mārim. Pats tikmēr sēdēja krūmos un gaidīja, kad Leonora atgriezīsies istabā. Viņu gaidīja vēl viena nepatīkama ziņa. Vecā sieviete pastāstīja, ka Māris prasījis, ko viņa tur kūtī.
Sitiens, un nevēlamas liecinieces nav. Un vainīgs cits! Aizvedis dzīvnieku uz citu slēptuvi, Boļeslavs kādu laiku bija piesardzīgs. Laiks gāja, nekas bīstams neatgadījās. Varēja rīkoties tāpat kā agrāk: notrenkāt kādu govi vai vērsi, tad ar stieni lauzt lopam kāju un gaidīt, kad saimnieks to atvedīs uz lopkautuvi. Dažreiz viņš sunim ļāva vaļu, citu iebaidīšanai. Tā tika saplosīti teļi un aitas. Jā, viņš ir ģeniāls izgudrotājs. Tāpat kā toreiz, kad vainu uzkrāva Māra tēvam. Tad bija vienkāršāk par vienkāršu. Piebēra miega zāles dzeramajam un – aidā!
