Gulbenes bibliotēkā līdz 1.februārim apskatāma Ivara Sīļa fotogrāfiju izstāde “Mana baltā pasaule – 30 gadi ar kameru Grenlandē”.
Gulbenes bibliotēkā līdz 1.februārim apskatāma Ivara Sīļa fotogrāfiju izstāde “Mana baltā
pasaule – 30 gadi ar kameru Grenlandē”.
“Izstāde tapusi 2002.gada februārī, un tajā apskatāmās 40 fotogrāfijas ir atskats uz autora paveikto fotogrāfijas jomā viņa pašreizējā mītnes zemē – Grenlandē.
Ivars Sīlis ir fotogrāfs, rakstnieks, lektors, TV programmu un filmu producents. Dzimis 1940.gadā Rīgā, audzis un ieguvis inženiera izglītību Dānijā. Pēc trīs gadu darbošanās ģeofizikas jomā Ziemeļgrenlandē, viņš 1967.gadā pameta klimatiskās tabulas, ielika suņu kamanās medību bisi, kameru un devās līdzi eskimosu lāču medniekiem. Turpmākajos gados viņš specializējās polārajā fotogrāfijā un piedalījās ekspedīcijās. I.Sīlis ir bijis vairāku zinātnisku ekspedīciju vadītājs un konsultants Grenlandē, Kanādā un Svalbardā. 1976.gadā par dzīvesvietu viņš izvēlējās Kakortoku Dienvidgrenlandē, no kurienes viņš pastāvīgi dodas arktiskajos ceļojumos un fotografē starptautiskiem preses izdevumiem (“National Geographic Magazine”, “GEO”, “Stern” uncitiem), producē dokumentālās filmas un raksta grāmatas. Viņš ir vienīgais latvietis, kam izdevies publicēties “National Geographic Magazine”, un arī vienīgais pasaules lielākajā salā dzīvojošais latvietis.
Grenlande pieder Dānijai un ir lielākā sala pasaulē. Tās nosaukums Kalaallit Nunaat grenlandiešu valodā nozīmē “Cilvēku zeme”. Grenlandē dzīvo aptuveni 56 300 iedzīvotāji, no kuriem 47 000 ir etniskie grenlandieši jeb inuiti. Grenlandes galvaspilsēta ir Nūka.
Ivars Sīlis saka, ka pasaulē katrā vietā ir cita gaisma. “Kas ir īpašs ziemeļu gaismai? Skaidrums. Skaidrs kā Dzidrais. Kristāldzidrais. Gaiss ir skaidrs, un tas plašums, panorāmas – bieži vien var redzēt 100 un vairāk kilometru attālumā! Eiropā reti var piedzīvot kaut ko tādu. Tur viss ir industrijas piekvēpināts. Kad ceļoju, saku: ja neesmu vienā vietā bijis vismaz mēnesi, tad es tur neesmu bijis. Jāiedziļinās tematā, pirms uzdrošināties vispār kaut ko stāstīt, rakstīt par to.” 61 gada vecumā Ivars var lietišķi secināt, ka mūža nogalē viņš nebūs sarūgtināts vīrs, kas nožēlos nepadarīto.
