Saruna
ar Eiroparlamenta deputāti IVETU GRIGULI (Zaļo un Zemnieku
savienība)
– Grigules
kundze, jūsu vārdu vēl pavisam nesen locīja visās Eiropas ziņu
lentēs, TV sižetos. Ko jūs tur Eiropā saspridzinājāt?
I.Grigule:
– Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas līderis Naidžels
Farādžs Briseles parlamentā ir nodibinājis un vada frakciju,
kuras mērķi un uzstāšanās pārējiem deputātiem bieži ir kā
dadzis acī. Kad es paziņoju, ka aizeju no Farādža frakcijas, tad
Eiropas mediji iesaucās, ka Latvijas deputāte uzspridzinājusi šo
grupu.
– Jums
tas bija izdevīgs “gājiens”?
– Nē,
drīzāk otrādi. Briselē deputātiem izdevīgāk darboties grupā.
Tas ir labāk no darba organizācijas viedokļa, un uz pilnvaru
periodu katrai grupai ir noteikts budžets. Par to algo kvalificētus
konsultantus un palīgus. Taču es nevērtēju, kas man personīgi ir
vai nav izdevīgi. Daudzi eiroparlamentārieši Briselē var arī
ērti iekārtoties uz 5 gadiem, izmantot piešķirtos līdzekļus,
toskait pakalpojumus sevis reklamēšanai, nosēdēt šo laiku un
pretendēt uz atkārtotu termiņu, bet es tā nevēlos. Neesmu turp
devusies vienkārši “atsēdēšanai”. Man ir principi, es
negribu graut Eiropas Savienību no iekšpuses, kā to darīja
Farādžs. Tā ir arī Zaļo un zemnieku savienības pozīcija, ka
gribam, lai Eiropas Savienība būtu taisnīgāka un atvērtāka pret
nacionālajām valstīm, lai nepārtaptu par federāciju, kur centrā
nedzird nacionālo valstu viedokļus.
– Vai
pārējo valstu deputāti arī gribēja sagraut Eiropu?
– Nē,
itāļu kolēģi, piemēram, bija strādātgriboši cilvēki,
kurpretī, angļi, pārstāvēti lielākā skaitā, centās izmantot
tribīni un resursus, lai paustu savas idejas, bet neiesaistoties
Briseles parlamenta aktivitātēs. Viņi pa lielākai daļai
“zīmējās”, lai tas atbalsotos nacionālajā vēlēšanu
kampaņā. Taisīja iekšpolitiku ārpus Anglijas, kas citiem grupas
locekļiem nebija pieņemami. Kā minēju, mūsu mērķi un vēlmes
nesakrīt ar angļu neatkarībniekiem, jo negribam, ka ES likvidē.
Sākumā pievienojos Farādža grupai kā mazākai pārstāvniecībai,
kur mazās Latvijas delegācijas pārstāvja balss nepazustu un ar
aktivitāti es varētu mēģināt koriģēt grupas kopējo politiku.
Šīs cerības nepiepildījās, izrādījās, ka sadarbība nav
iespējama, angļi nav gatavi it nekādiem kompromisiem.
– Diezin
vai Farādžs bija priecīgs un apmierināts, kad izlēmāt izstāties
no grupas?
– Nekad
neesmu baidījusies pieņems smagus lēmumus. Ne jau visi bija
Latvijā apmierināti, kad rosināju virzīt Andri Bērziņu Valsts
prezidenta amatā un nebūt ne visi mani atbalstīja, kad centos
panākt referendumu, lai tautai būtu iespēja izteikt viedokli, vai
bija nepieciešams mainīt latu pret eiro. Politiķim jābūt
atbildīgam par to, ko viņš dara. Samiernieciskums, remdenība,
neizlēmība, reizēm pat gļēvums, kas pašlaik valda mūsu valsts
politiskajā vidē, ir iemesls, kāpēc Latvijā nespējam īstenot
ne pašu plānus, ne iespējas, ko piedāvā ES.
– Eiroparlamentārieši
jūs ievēlēja par Centrālāzijas un Mongolijas sadarbības
delegācijas priekšsēdētāju. Vai tā nebija kāda slepena noruna?
Darījums?
– Lai
kliedētu šādas bažas, varu teikt, lēmumu, ka man jābūt
sadarbības grupas vadītājai, pieņēma jau jūlijā. Savukārt,
kad kandidēju par Eiroparlamenta Ārlietu komitejas
vicepriekšsēdētāju, kas ir augstāks amats, mani neievēlēja
tikai tamdēļ, ka darbojos Farādža grupā. Ja es tiektos pēc
amatiem, tad man darījumu slēgšanu un tirgošanos vajadzēja sākt
jau agrāk, bet tā nevēlējos rīkoties. Tas, ka vadīšu
Centrālāzijas partnerības delegāciju, turpretī ir ļoti no svara
tieši Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. It sevišķi –
Krievijas uzliktā embargo apstākļos. Vajag lauzties jaunos tirgos,
vislabāk turp, kur mūs, baltiešus zina, pazīst, novērtē.
Kas
palīdz deputātam pārstāvēt vēlētāju intereses?
– Man
noderēja pieredze Saeimas Ārlietu komisijas darbā, svešvalodu
zināšanas, starptautisko attiecību izglītība.
– Grigules
kundze, kā sadarbība praktiski noritēs Briseles – Astanas,
Taškentas un pārējo galvaspilsētu starpā?
– Tie
būs kā parlamentārie kontakti, tā arī kontakti ar valstu
augstākajām amatpersonām. Briselē strādā šo valstu vēstnieki.
Paredzami ekonomiskās, politiskās, kultūras sadarbības centieni.
Un ļoti svarīgi ir veidot kontaktus ar šo valstu vadītājiem,
atbildīgajām amatpersonām uz vietām, kas nākotnē varētu
noderēt Latvijai.
– Viņi
redz deputāti Griguli no Latvijas, sadraudzības delegācijas
vadītāju, un vēršas pie jums.
– Tā
loģiski vajadzētu būt. Centrālāzijas valstis pašreiz ir svarīgā
Eiropas, Baltijas un Latvijas uzmanības lokā. Kurp veduši Valsts
prezidenta Bērziņa oficiālo vizīšu maršruti pēdējā laikā?
Pa lielai daļai tiešu uz mums pazīstamo Vidusāziju, un turp viņu
lielā skaitā pavadījuši mūsu uzņēmēji, paužot lielu interesi
par ciešākām ekonomiskām saitēm. Un arī Centrālāzijai ir
nozīmīga sadarbības paplašināšana ar Eiropas Savienību.
– Piebildīsim,
ka Latvija, 2015. gada pirmās puses ES prezidējošā valsts,
sadarbību ar Centrālāzijas valstīm uzsvērusi starp trim
svarīgākajiem prezidentūras virzieniem. Tātad tam var būt
nozīme, būtiska loma, ka latviete Eiropā vada tieši šo
delegāciju.
– Tieši
tā! Domāju, ka veidosies labi kontakti. Rīgā sastapu ārlietu
ministru Rinkēviču. Viņš paspieda roku, teica, ka esmu izdarījusi
ļoti lielu darbu – Latvijai par labu. Jo tieši šis Austrumu
virziens tiešām ir ļoti būtisks mūsu lauksaimniekiem, uzņēmējiem
un Prezidents ļoti labi iesācis partnerības veidošanu augstajās
valsts vizītēs. Brisele sadraudzības delegāciju vadītājus
ievēlē uz pieciem gadiem, tāpēc man paveras plašs darba lauks,
ko es gribu izmantot Latvijas labā. Pašlaik sākas darbu plānošana,
un, ja Latvijā kādam ir intereses, priekšlikumi, vēlmes
iesaistīties Vidusāzijas tirgus apgūšanā, es noteikti tās
uzklausīšu.
