Gulbenietis Igors Vīcups, mācoties Galgauskas pamatskolas 1.klasē, uz klases audzinātājas Veltas Krievas jautājumu, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs liels, atbildējis, ka būs muzikants.
Gulbenietis Igors Vīcups, mācoties Galgauskas pamatskolas 1.klasē, uz klases audzinātājas Veltas Krievas jautājumu, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs liels, atbildējis, ka būs muzikants. Tas ir piepildījies, jo Igors jau apmēram 20 gadus ir dīdžejs. Viņš orientējas elektronikā, tāpēc divu sintezatoru vai citas aparatūras savienošana vienā – Igoram ir tikai laika un pacietības jautājums.
“Kad mācījos skolā, diskotēkas vēl bija eksotika. Uz lauku klubiem brauca studenti no Rīgas un spēlēja mūziku, bet mēs visi skrējām skatīties, kā tas notiek. Toreiz cilvēki nāca uz klubiem klausīties mūziku, bet šodien, kad diskotēkas ir pierasta lieta, viņi nāk citu iemeslu dēļ. Pēc tam, kad ir izstaigāti bāri un “uztaisīts” tonuss, arī biļešu kontroliere no zāles durvīm aizgājusi, tad tik var sākties īstā jautrība. Uz diskotēku sākumu galvenokārt nāk jaunas meitenes, kam vecāki iedevuši latu, tāpēc vairāk nekam nesanāk,” Igors pajoko. Viņš atceras, ka salīdzinoši pirmās diskotēkas vēl maz atšķīrušās no ballēm, kurās gandrīz visi muzikanti mēģinājuši tā laika latviešu un ārzemju estrādes mūziku “pārlikt” latviski un, kā prazdami, mēģinājuši dziedāt angliski. “Dīdžeja atskaņotajai mūzikai jābūt dejojamai, ausij tīkamai un jaunai,” uzskata I.Vīcups.
Pirmā diskotēka – drauga kāzās
Apsēžoties pie klavierēm, Igors melodiju nospēlē ar dažiem pirkstiem un mazliet bēdā, ka nav muzikālās izglītības, jo tad varētu teikt, ka viņam piemīt absolūtā dzirde, ko, izrādās, iespējams izkopt, mācoties solfedžo.
“Absolūtā dzirde ir mehāniska lieta. Tā atšķiras no labas muzikālās dzirdes. Ar to apveltīts cilvēks pieiet pie klavierēm un nekļūdīgi atrod pirms tam nospiesto taustiņu. Viņš iekšēji dzird, kā skan katrs taustiņš,” stāsta Igors un atceras, ka pirmo reizi kā dīdžejs uzstājies drauga kāzās pirms 20 gadiem, kas tās svinējis dzelzceļnieku klubā.
“Biju sagādājis prožektorus, divus magnetofonus un kaudzi lentu. To, ko cilvēki tovakar no manis gaidīja, es viņiem devu,” saka dīdžejs. Dzīvojot laukos, viņš vienmēr ieslēdzis magnetofonu, uz palodzes novietojis skaļruņus un viss pagasts varējis klausīties mūzikas ierakstus, tā kļūstot par savdabīgās diskotēkas dalībniekiem.
“No pirmsākuma, kad manā rīcībā bija tikai skaņu plašu atskaņotājs, es centos visam pieiet kā populārie dīdžeji,” Igors raksturo sevi.
Vispirms bija skaņu plates
“Skaņuplates, kuras patika, iegādājos veikalā. Tolaik bija daudz R.Paula, populārās grupas “Bonny M”, “ABBA” un citu skaņuplašu. Vēl šodien man mājās ir daudz skaņuplašu, lai gan parādoties magnetofoniem, tās kaut kur paklīda. Neesmu skaitījis,” stāsta Igors.
Faktu, ka agrāko gadu dziesmas šodien skan citā apdarē, Igors vērtē divējādi. “Pozitīvi, ka noteikts procents agrākā laika mūzikas tagad ir pārspēlēta ar jauniem mūzikas instrumentiem un skan labi. Negatīvi ir tas, ka ar to nodarbojas lielākā daļa mūziķu, kurus par tādiem diezin vai var saukt, jo viņus vada kāre nopelnīt. Ja veco dziesmu pieskaņošana mūsdienām līdzinās konveijeram, pie laba tas nenoved,” uzskata dīdžejs un atzīstas, ka arī pats mēģinājis sacerēt melodijas, bet tikai savam priekam.
“Nekad neesmu gribējis rakstīt mūziku plašākai sabiedrībai, jo apzinos, ka es nezinu visu, lai to darītu. Arī mana horoskopa aprakstā ir teikts, ka varu iemācīties visu, bet neko līdz galam. Esmu Tīģera gadā dzimis Mežāzis. Izklausās sarežģīti,” smaidot bilst Igors.
Ciparu mūziku uzskata par lētu
Igors nepieder cilvēkiem, kam viss nāk viegli, tāpēc viņš prot krāt un taupīt, lai sasniegtu cerēto.
“Man nebija bagāta tētiņa, kā šodien vienam otram, kas jaunam dīdžejam sagādā visu, lai gan tas pat nezina, kas īsti nepieciešams. Es strādāju un pelnīju. Nezinu, vai tāpēc pirkumam bija lielāka vērtība, bet to gribējās iegūt. Nekad neesmu vēlējies pirkt lētas lietas. Labāk vienu, bet labu. Man piemīt īpašība pašam kaut ko pilnveidot, tāpēc nevaru apgalvot, ka viss labais kalpoja ilgi. Pa šiem gadiem esmu apguvis pilnveidošanas prasmi. Pirmā vērtīgā lieta, ko iegādājos, bija kvalitatīvs vinila skaņuplašu atskaņotājs, jo lentas gāja no rokas rokā, viens pārrakstīja tās no otra un tamlīdzīgi, tāpēc nebija kvalitātes. Labākajā gadījumā varēja saprast vārdus. Plašākai apmeklētāju auditorijai tādu mūziku spēlēt nevarēja. Pamazām magnetofoni attīstījās. Draugi man palīdzēja gādāt ierakstus, jo cītīgi staigāju pa diskotēkām, tāpēc visi dīdžeji bija draugi,” stāsta Igors. Pirms trīs gadiem viņš apņēmies, ka diskotēkā izmantos speciāli dīdžejiem paredzētas vinila plates, bet sapratis, ka laukos pagaidām tā ir eksotika.
“Diskotēka ar vinila platēm ir mans sapnis, ko noteikti vēlos īstenot. Ar tām strādā dīdžeji Eiropā un Amerikā. Līdz šim nekas labāks par tām nav izdomāts. Kompaktdiskos ierakstīto mūziku uzskatu par lētu paņēmienu, jo tā ir ciparu mūzika, kas nekad nebūs tāda, kāda tā ir vinila platēs, ” Igors ir pilns apņēmības. Brīvajā laikā viņš labprāt televīzijā vēro pārraides, kurās stāstīts par dīdžeju sacensībām, kur noteiktā laikā jāspēj atklāt meistarību.
Konkurence pastāv, bet nebiedē
Par naudu iespējams gūt visu, citādāk, ja šīs naudas visam nepietiek, tāpēc Igors bilst, ka vieglāk dzīvot nevis sapņu, bet reālā pasaulē.
“Man ne vienmēr visu vajag pirkt, jo protu izurbt caurumu un pielodēt vadu. Ja kādam interesē, cik daudz spēju pats, cik pērku veikalā, lai atnāk ciemos pie manis un apskatās,” rosina dīdžejs, kurš tāpat kā ikvienas jomas pārstāvis ir pakļauts konkurencei. To, kāds ir dīdžejs nosaka uzskati un attieksme – vai tas ir vaļasprieks vai vēlme nopelnīt. “Man tas ir vaļasprieks. Īpaši neinteresējos, cik vienā vakarā nopelnīšu. Pietiek ar to, ka aizbraucu uz lauku klubu un redzu, ka naudas būs tik, lai varētu samaksāt transporta izdevumus. Rītos brokastīs es neēdu melnos ikrus un man nav melns “BMW”. Diemžēl ar dīdžeja darbu 20 gados pie tā vēl neesmu ticis. Bet viss varbūt vēl priekšā, jo esmu dzirdējis, ka kādā ciematā pie jūras ir sešdesmitgadīgs dīdžejs, kas pat tādā vecumā nav zaudējis popularitāti. Dīdžejs ir kā konjaks, jo vecāks, jo labāks,” uzskata Igors un piebilst, ka viņš nepiederot laimes meklētājiem, bet bāzējoties galvenokārt vienā vietā.
“Pa 20 gadiem ārpus rajona uzspēlēt esmu izbraucis laikam trīs reizes, atskaitot dažādus dīdžeju pasākumus. Atceros, ka senāk esmu piedalījies arī dīdžeju konkursā Valmierā, kurā visas balvas, ko tur varēja iegūt, bija manējās. Man vienmēr ir paticis pašam kaut ko organizēt un tas itin labi ir izdevies, jo spēju izdomāt, ko darīšu ne tikai konkrētajā mirklī, bet pēc divām stundām,” Igoram ir pamats būt lepnam.
Nodokļi ir ciets rieksts
Dīdžejs nav pasargāts no Autortiesību aģentūras diktētajiem noteikumiem. “Viss ir atkarīgs no konkrētā kultūras nama vadības godprātīgas attieksmes. Tāpēc manas diskotēkas notiek galvenokārt Lizumā, jo zinu, ka nodokļi būs samaksāti un prasības ievērotas. Tas ļauj domāt par savu mākslu. Pazīstu dīdžejus, kas paši mēģinājuši tikt galā ar nodokļiem un citiem maksājumiem, bet tas izrādījies pārāk ciets rieksts,” spriež Igors, kuram mājās ir vismaz 100 000 dziesmu dažādai gaumei, tāpēc viņš uzskata, ka nav pareizi ieciklēties tikai uz vienu, apgalvojot, ka nav labākas.
“Es varu katrā dziesmā saklausīt kaut ko skaistu. Melodijas līdzinās sievietēm. Arī viņām katrai piemīt kaut kas tāds, kas patīk un piesaista. Diskotēkā pienāk jaunietis un saka: “Man patīk tikai viena dziesma, atskaņojiet!” Šāds apgalvojums līdzinās šokolādes ēšanai. Ja to ēd regulāri un daudz, gribas vemt. Viena dziesma – tā ir sevis ierobežošana,” uzskata Igors. Viņš ievērojis, ka arī radio raidstacijas un televīzija visiem veido vienādu muzikālo gaumi.
Jāizjūt publikas noskaņojums
Ne vienmēr diskotēkā izdodas nospēlēt visas melodijas. Dažkārt pēc klausītāju vēlēšanās tās nākas atkārtot, tomēr Igora pārliecība ir, ka dīdžejam jāizjūt cilvēku no- skaņojums un mūzikai jābūt tādai, lai dejotājiem šķistu, ka viņi atrodas laivā sabangotā jūrā.
“Diskotēkā starp dziesmām nevar būt pauzes. Atrodoties uz skatuves, ir jājūt, kad dejotāji ir noguruši un ar lēnu dziesmu palīdzību jāļauj viņiem atpūsties, lai tad atkal liktu kustēties daudz ātrākā ritmā. Reizēm sevi pielīdzinu Kašpirovskim. Es it kā sarunājos ar zāli. Iesāku domu, turpinu to, jūtu, ka to uztver un visi kopīgi to atrisinām,” Igors stāsta un atzīstas, ka par dīdžeju aizvadītais laiks ir bijis pārāk īss, lai šo talantu apgūtu pilnībā.
Savu imidžu īpaši neveido
“Ir dīdžeji, kuri veido ārējo imidžu, bet es tam vērību neveltu. Tiesa, man lielākoties ir bijuši gari mati,” saka Igors un stāsta, kāpēc vienā no aizvadītajām vasarām licis visiem atskatīties. Vainīgi bijuši garie un divās krāsās krāsotie mati.
“Pusi matu izbalināju, pusi nokrāsoju melnus, bet tā nebija modes kaprīze. Vēlu naktī, kad biju nospēlējis diskotēku vienā no Gulbenes skolām, sapratu, ka tā nebija izdevusies tā, kā to biju iecerējis un vēlējies. Atlaidos gultā un domāju, ko darīt, lai atbrīvotos no nepatīkamās sajūtas. Izlēmu, ka otrā dienā iešu uz frizētavu un nokrāsošu matus. Tā izdarīju un kļuva vieglāk. Kaut ko radikāli mainu vienmēr, kad jūtos slikti,” saka Igors.
