Gulbenes pensionāru padomes sēdi 7.janvārī vadīja Līvija Liepa, vispirms nolasot visus mīļos un sirsnīgos apsveikumus, laba vēlējumus visam kolektīvam, ko viņa saņēmusi.
Gulbenes pensionāru padomes sēdi 7.janvārī vadīja Līvija Liepa, vispirms nolasot visus mīļos un sirsnīgos apsveikumus, laba vēlējumus visam kolektīvam, ko viņa saņēmusi.
Iepazīstināja arī ar vēstuli, ko saņēmusi no Valsts prezidentes kancelejas un labklājības ministres D.Stānes, ka sanatorijas noteikumi pensionāriem un politiski represētajiem paliek tie paši, nepārsniedzot 21 dienu.
Aukstums negrib pierimt, tāpēc saasinās apkures jautājums, jo izmaksas pieaug un cilvēki nespēj maksāt. Par šīm problēmām cīnās Heronims Kazačenoks. Viņš cenšas izskaidrot savu viedokli, meklējot pareizo risinājumu. Viņš šo lietu dara no sirds visu pensionāru labā. Lai veicas!
Skaists pasākums sapulcēs ir klātesošos iepazīstināt ar ievērojamākajiem novadniekiem. Un mūsu novads ir bagāts ar šādiem cilvēkiem.
Elza Žīgure plaši stāstīja par Imantu Cepīti, kurš piedzimis 1933.gadā Līkās ielas 16.namā, kas piederējis tēvam. Dzimtā Maliena devusi Imantam lepnu, iecirtīgu raksturu, apveltot viņu ar lielām darba spējām, muzikalitāti un organizatora talantu. Imants beidza Gulbenes vidusskolu, Cēsu mūzikas vidusskolu un J.Vītola Valsts konservatoriju.
1959.gadā kopā ar sievu Ausmu Derkevicu pārņēma Tirdzniecības darbinieku nama sieviešu kori “Dzintars”. 1969.gadā abi mākslinieki vadīja arī Valsts akadēmisko jaukto kori. Ar kori izbraukāta Austrumeiropa, Rietumvācija, Norvēģija, Spānija, Itālija un visa plašā Padomju Savienība. Starptautiskos festivālos gūtas daudz uzvaras un apbalvojumi. No 1959.gada I.Cepītis vadīja E.Melngaiļa Tautas mākslas nama mūzikas sektoru, vēlāk strādāja par Kultūras ministrijas mūzikas redaktoru. I.Cepītis mirst 1993.gadā.
Par novadnieku, ko arī personīgi pazinusi, stāsta Velta Jurjāne. Imants Sakss dzimis 1918.gada 16.janvārī Adulienā. 1937.gadā beidzis Rīgas skolotāju institūtu. Tālāk mācījies Latvijas Valsts konservatorijā no 1935. līdz 1940.gadam – ērģeļu spēli pie profesora P.Jozuns, kompozīciju pie J.Vītola un Ā.Ābeles.
Kara laikā I.Sakss nonāca Vācijā, pēc tam Kanādā, kur strādāja kā zeltracis. Noorganizēja zeltraču kori, ko arī vadīja. Viņš 21 gadu ir arī Kanādas latviešu izdevuma “Jaunais laiks”galvenais redaktors.
1989.gadā I.Sakss paspēja apciemot dzimto zemi un sētu. Tikās ar Latvijas mūzikas vadītājiem, un Imants Zemzars “Literatūrā un mākslā” rakstīja: “Mūsu viesis Imants Sakss – komponists, ērģelnieks, diriģents un kritiķis, nosvērts, stingrs, domās gaišs, šis sirmais vīrs ir personība.” Maijā, kad Gulbenē zied un smaržo ceriņi, viņš apmeklēja arī Gulbenes mūzikas skolu un iepazinās ar direktori Austru Veikšāni. Apmeklēja Gulbenes baznīcu un dzimtas kapus, kur atdusas māsa Biruta. Piedalījās pasākumā Tirzā, kur Aidai Niedrai atklāja piemiņas plāksni, 3.jūnijā apmeklēja Beļavu un savu pirmo skolu. I.Saksa tēvs strādāja pagastā par rakstvedi. Šeit viņš satikās ar vecajiem beļaviešiem, kas Sibīrijā “nolauzuši” 10 vai 15 gadus.
Imants Sakss Toronto sirsnīgi sagaidīja un uzņēma Imanta Kokara kori “Ave sol”, publicējot žurnālā “Jaunais laiks” Veronikas Strēlertes korim veltīto dzejoli, kas spoži raksturo “Ave sol”.
I.Sakss pats sakomponējis pāri simtam dziesmu. Viņš mirst 1991.gada 15.februārī. Hamiltonā vēl šodien dzīvo viņa sieva Austra un četras meitas.
Nākamā pensionāru padomes sēde 4.februārī pulksten 10.00 Brīvības ielā 22.
