Pēdējā laikā sabiedrībā virmo dažādas pārdomas par Eiropas Savienību, valodas problēmām, kā arī tiesu sistēmu.
Pēdējā laikā sabiedrībā virmo dažādas pārdomas par Eiropas Savienību, valodas problēmām, kā arī tiesu sistēmu.
Ja Eiropas Savienība daudzu uztverē ir nākotnes vīzija, Valodas likums skar tikai zināmu sabiedrības daļu, tad tiesu sistēma ir tā joma, kurā katrs “izmēģina savus spēkus” varen braši. Vājie likumi, tiesnešu korupcija, tiesas humānisms – ir tikai dažas no izraudzītajām tēmām. Lai cik tas nebūtu prozaiski, šīs tēmas analizē no dzirdētā, bet ne pašu pieredzētā. Kad jautāju, vai paši esat to pieredzējuši, tad atbilde parasti ir: “Nē, nē, vakar televīzijā teica.” Ja jautāju par paša pieredzi, tad parasti tiek atsaukts: “Ko tad es, man tiesā bija tāda “vāja lietiņa”.” Tad rodas jautājums, kas ir tas, kas nosaka, vai lieta ir vāja vai nav. Amats, apjomi vai varbūt citi apstākļi?
Analizējot lietas, sabiedrības uzmanības centrā parasti ir personālijas un naudas apjoms, taču nereti aizmirsts, cik stabili ir pierādījumi, kā arī tas, kā tiesnesim justies pēc pārliekās uzmanības, ko izraisa sabiedrības interese ap un par lietu. Cilvēki, analizējot lietu, pēc savas izpratnes mēdzot izspriest to “sabiedrības tiesā”, nodarot lielu ļaunumu, jo, neiepazīstoties ar likuma būtību, attiecīgo kāzusu (gadījums, atsevišķs fakts) analizē pēc savas izpratnes, kas parasti neiet kopsolī ar likumu.
Studējot augstskolā jurisprudenci, gan mācību, gan pirmsdiploma praksi izgāju tiesās. Vienu praksi Rēzeknes tiesā, otru – Latgales apgabaltiesā. Praksē diendienā biju kopsolī ar tiesnesi. Jāteic, ka šis darbs nav no vieglajiem, jo reti kad abas puses ir apmierinātas. Tiesnesis arī ir cilvēks, kuram bieži nākas uzklausīt cilvēku emocijas un domas par pasludināto spriedumu, kas mēdz būt aizvainojošas un nereti pat apvainojošas, taču viņš savalda emocijas. Nereti pēc šāda incidenta tiesnesis kādu dienas daļu bija kluss. Tiesnesis ir profesionālis un īsā laikā atkal atguva iekšējo līdzsvaru, skaidrs bija viens; no tā nevienam nebija labuma.
Mans stāstījums nav par to, cik vājš vai stiprs ir tiesnesis, bet gan par to, cik liela ir mūsu atdeve attiecīgajā lietā. Mēs uz tiesu ejam ar emocijām, bet ne pierādījumiem. Nosakot tiesai, ja kaut kā nav, lai meklē paši dokumentus, lieciniekus, ja jau viņiem tos vajag. Taču patiesībā tiesai nevajag neko, to vajag katram pašam. Jāteic, ka cilvēku paviršība ir apbrīnojama, bieži nopietnību apzinās tikai tiesas zālē, taču tad bieži ir par vēlu.
Kvalitatīvāki ir tiesas procesi, kuros kāda no pusēm ir juridiska persona vai arī piedalās profesionāli advokāti. Šādos procesos parasti valda juridiska un vēsa gaisotne, priekšroka ir loģiskumam un pierādījumiem. Pēc sprieduma pasludināšanas šādos procesos netiek ne kliegts, ne draudēts, ne teikts, ka tiesa ir uzpirkta. “Skaļie saukļi” parasti izskan tiesas procesos, kur juridiskās izpratnes nav bijis ne prasītājam, ne atbildētājam. Nereti derētu savaldīt ambīcijas un palūgt kāda profesionāla jurista palīdzību.
Morāle manam stāstījumam būtu tāda: ja dodamies uz tiesu, tad vairāk uzmanības pievērsīsim dokumentācijas sagatavošanai, pierādījumu vākšanai, izvairīsimies no “skaļiem saukļiem”, jo par necieņas izrādīšanu tiesai varam saņemt arī sodu. Neapgrūtināsim sevi un tiesu ar nevajadzīgām emocijām, tad pašiem būs pārsteigums par to, cik objektīvas ir mūsu tiesas un kompetenti tiesneši.
Visi, protams, nav vienādi, tāpēc būs arī ekscesi, taču pēc tiem nevajadzētu spriest par visu tiesu sistēmu. Tomēr katrs vairāk skatīsimies pats uz sevi, jo mēs esam tie, kas rosinām korupciju un ļaujam zelt negatīvismam, bet visā vainojam tiesu un tiesnešus. Tiesneša darbs tiešām ir smags un atbildīgs, par to varu spriest pēc praksē gūtās pieredzes. Cerams, ka sabiedriskā doma nesatricinās tiesnešus un virsroku ņems objektivitāte un likumība.
