Ne vienmēr vaļaspriekam jāsaistās ar izšūšanu, adīšanu, gleznošanu vai ceļošanu.
Ne vienmēr vaļaspriekam jāsaistās ar izšūšanu, adīšanu, gleznošanu vai ceļošanu. Vaļasprieks var būt arī interesanta un savdabīga kolekcija, kuras izveidei nepieciešama pacietība, neatlaidība, dažkārt neliela nekaunība un, protams, izdevumi.
Lejasciemiete Jana Igaviņa, kura ir diplomēta žurnāliste un ikdienā strādā Lejasciema pagasta un rajona padomē par sabiedrisko attiecību speciālisti, veido stikla pudeļu kolekciju, kas pavasarī būs skatāma arī Lejasciema pagasta Vēstures muzejā. Kolekciju viņa sākusi veidot tad, kad apprecējusies un sākusi dzīvot vīra mājās “Ķemeros”.
“Sākot dzīvi jaunā vidē, cilvēkam rodas vēlēšanās visu izpētīt, tāpēc pirms desmit gadiem viens no pirmajiem izpētes gājieniem bija uz mājas bēniņiem. Turp devos, būdama pārliecināta, ka vienmēr iespējams ieraudzīt kaut ko interesantu. Liels bija mans pārsteigums, kad tur atradu vīna pudeles, kas bija saglabājušās no pirmās neatkarīgās Latvijas laikiem,” stāsta Jana Igaviņa.
Ar sajūsmu Jana vispirms vārdiski apraksta to formas un rakstus stiklā, lai tad ļautu tās paturēt arī rokās. Pirmajā mājas bēniņu apmeklējuma laikā viņa interesantākos eksponātus salikusi grozā un nesusi uz virtuvi, lai pudeles mazgātu un spodrinātu, atklājot seno stikla pūtēju prasmi. Pudeļu meklējumos Jana devusies arī uz kaimiņmājām, kur lielākajā daļā no tām mīt viņas radinieki.
“Katra pudele ir savdabīga vēstures liecība, jo tā stāsta par konkrētu laika periodu. Tad, pašai negaidot, dzima doma pirmās desmit pudeles novietot istabā visu apskatei, jo tās bija tik skaistas,” atceras Jana.
Viņa atzīstas, ka sākumā bijusi nedaudz nobijusies, ko par viņas vaļasprieku sacīs mājinieki, vai neiebildīs, ka tas viņiem traucē. Redzot sievas aizraušanos, pat vīrs, strādājot mežā, mājās pārnesis zem sūnām atrastu senlaicīgu pudeli, kas tagad dzīvojamā istabā ieņēmusi centrālo vietu uz krāsns apmales.
Ar pudelēm ir jāsadzīvo
Jana pārliecināta, ka pudeles nedrīkst traucēt, bet ar tām jāprot sadzīvot. Lai pati ar stikla skaistulēm sadzīvotu un palīdzētu to darīt arī pārējiem, viņa istabās un virtuvē tās izkārtojusi dažādās vietās uz plauktiem, skapjaugšas, pie krāsns, uz skapīšiem un citur, pati izvērtējot, kā pudeles iederas kopējā interjerā. Lielākā daļa kolekcijas izvietojusies plauktos atsevišķā telpā.
“Man ir būtiska nevis krāsa, bet stikla formu dažādība. To cenšos ieraudzīt ikvienā priekšmetā, kas darināts no šā materiāla. Atklāju, ka formu dažādība var būt nebeidzama un papildina cita citu,” atklāj Jana.
Viņas kolekcijā, ko šobrīd veido vairāk nekā 200 pudeļu, ir gan slaidas pudeles, gan maza tilpuma apalītes, pudeles, kas līdzinās vijolei un sirdij, kvadrātveidīgas un tādas, kas līdzinās piramīdai. Par vienu no interesantākajām kolekcijā Jana uzskata pudeli, ko veido trīs mazākas, kas saliktas viena uz otras. Izrādās, arī dzēriens katrā no tām bijis cits.
Rīgā iekaro veikalus
“Saprazdama, ka visas pagasta mājas, lai kolekciju papildinātu ar interesantām pudelēm, apstaigāt nebūs pa spēkam, devos iekarot Rīgas veikalus, piemēram. “Drogas” “Superkrams” un citus, lai iegādātos tukšās pudeles. Pirku arī tādas, kas bija pildītas ar vannas sāli, dažādiem ekstraktiem un citām skaistumkopšanai paredzētām lietām. Mājās to saturu pārlēju citā traukā un varēju lepoties ar jaunu kolekcijas papildinājumu. Saturs mani neinteresē,” Jana priecājas, ar skatienu noglāstot katru no tām.
Viņa nenoliedz, ja kāda nejauši saplīstu, būtu žēl.
Kolekcijā aizvien noteiktāk pamazām iezīmējas trīs vadlīnijas – senlaicīgās pudeles, tādas, kas ir speciāli iegādātas, un tukšās alkohola pudeles.
“Man ir saprotoši darbabiedri un draugi. Zinot, ka veidoju kolekciju, viņi no ceļojumiem atved dažādas formas pudeles, kuras vēlāk nonāk pie manis. Tas ir jauki, ka, atnākot uz darbu, mani sagaida pārsteigums – jauns papildinājums kolekcijai. Nemanot visi iesaistījušies tās veidošanā,” priecājas kolekcionāre.
Stiepj roku, lai paņemtu
Jana ir pārsteigta par kolekcionāres azartu, kas ne vienmēr ir gatavs aprobežoties ar bēniņu apzināšanu pamestās mājās.
“Labi, ka līdz šim nevienu pudeli neesmu zagusi, lai gan, ieejot krodziņā, kas iekārtots senlaicīgā stilā, un uzlūkojot interesantu pudeli, šāda vēlme rodas. Ir bijis arī tā, ka varu pateikt, kad pudele radusies, vai tā ir Ulmaņlaika etiķpudele vai mūsdienīgs darinājums. Man bieži vien cilvēki, ar kuriem esmu kopā, aizrāda, ka ēdiens jau sen atdzisis, kamēr tīksminos par pudelēm,” Jana ir atklāta. Daudzi par to esot neizpratnē.
Papildina ar savu izdomu
Lai pudeles padarītu vēl skaistākas un interesantākas, Jana tajā veido dažādas kompozīcijas, izmantojot smiltis, akmentiņus, gliemežvākus, kaltētus ziedus, dažādus pārtikas produktus, piemēram, miltus, putraimus, auzu pārslas, pupiņas, griķus, makaronus, kā arī garšvielas. Tās viņa kārto dažādos slāņos vai arī iepludina vienu otrā, vērojot kā viens tonis pārlejas citā.
“Man patīk, ja istabā skan mūzika un esmu mājās viena. Tad sev visapkārt izkārtoju tukšās pudeles, lietas, ar ko tās pildīšu, un sākas radošais process. Biju pārsteigta, cik labi kopā izskatās kartupeļu ciete un milti. Abi ir balti, tomēr pastāv toņu atšķirības. Lielisku kritumu veido kaltētie ziedi, ja ar tiem papildina, piemēram, slāni, ko veido manna,” Jana dalās pieredzē. Viņa izmanto arī vannas sāļus dažādās krāsās.
“Ir jāļaujas fantāzijai un viss izdodas. Esmu ievērojusi, ka toņus, kādus izvēlos tās vai citas kompozīcijas veidošanai, ietekmē mans iekšējais noskaņojums. Ja tas ir bezbēdīgs, tad arī krāsas izvēlos košas un dzīvespriecīgas. Tās it kā pašas no sevis iegulst pirkstos. Ja iekšēji jūtos nomākta, tam pakārtojas arī toņi. Tad tie ir vai nu tumši zili un violeti, vai arī tumši zaļi un pelēki,” stāsta Jana, būdama pārliecināta, ka ir nelabojama optimiste.
Nosauc par traku sievišķi
Lai iespējami vairāk kolekcijas eksponātu rastu vietu dzīvojamās telpās, Jana tikai to izvietošanai nesen iegādājusies jaunu plauktu. Mājinieki viņu, pavelkot uz zoba, nosaukuši par traku sievišķi. Līdzīgu apzīmējumu Jana saņēmusi arī tad, kad ceļojuma laikā Zviedrijā atteikusies no muzeja apmeklējuma, lai taupītu naudu, jo kādā no tūristiem domātiem veikaliņiem ieraudzījusi 15 centimetrus garu divkrāsainu pudeli – amatnieku roku darinājumu. “Par šo nieku samaksāju piecus latus,” saka Jana, rokā pasvārstīdamas šķautnainu nieciņu – pilnu ar atmiņām par ceļojumu. Kolekcijā jau ir pudeles no Zviedrijas, Austrijas, Somijas, Vācijas un citām valstīm.
Krāj sava elka fotogrāfijas
Jana ir radošs cilvēks un nespētu dzīvot tikai mājās un stundām ilgi vērot Gaujas rāmo plūdumu. Viņa atceras, ka, mācoties Lejasciema vidusskolā, kolekcionējusi Zigfrīda Muktupāvela fotogrāfijas. To skaits pārsniedzis septiņus simtus. Šodien mammas skolas gadu aizraušanos turpina meita Laura, kura krāj dziedātāja Renāra Kaupera fotogrāfijas.
“Gāja gadi. Mainījās domas, tāpēc nolēmu pāriet pie praktisku lietu kolekcionēšanas, bet nevarēju iedomāties, ka tās būs pudeles. Tā vienkārši notiek. Visus, kas nolēmuši kaut ko kolekcionēt, brīdinu, ka tas ir dārgs prieks,” saka Jana.
