– Kā ķeras? – viņš apvaicājās, pienācis tuvāk. – Labi! – zēns atsaucās, paceldams gaisā ūdenī iemērkto zivju tīkliņu.
– Kā ķeras? – viņš apvaicājās, pienācis tuvāk.
– Labi! – zēns atsaucās, paceldams gaisā ūdenī iemērkto zivju tīkliņu. Tajā spurojās pāris sīkas raudiņas un kādi pieci, seši asari.
– Zupai pietiks, – Niks novērtēja lomu.
– Vakar es noķēru, lūk, tādu asari, – zēns ar plaukstām rādīja.
– Kā tevi sauc? – Niks pietupās blakām, vērodams, kā zivs rausta pludiņu.
– Edgars.
– Tu, acīmredzot, esi šejienietis. Vai nezini, kur atrodas Asinovkas sādža?
– Šeit, – Edgars rāva makšķeri gaisā. Prāva rauda ieplunkšķēja atpakaļ ezerā. – Ek, cik žēl.
– Jā, – Niks piekrita. – Varbūt tu, Edgar, vari parādīt ceļu uz Verčinsku mājām?
– Cik tagad ir pulkstenis? – uzzinājis laiku, Edgars žigli salocīja makšķeri. – Vecmamma bārsies, es atprasījos tikai uz stundiņu. Verčinski dzīvo kaimiņos.
-Tad jau mums ir pa ceļam, – nopriecājās Niks.
– O! – Edgars iesaucās, ieraudzījis policijas mašīnu. – Jūs esat policists! Es dzirdēju, ka brauc auto, taču no laipām neredzēju kāda.
– Mani sauc Niks, – izmeklētājs pasmaidīja. Zēns starojošām acīm apsēdās blakus.
– Ko jūs meklējat?
– Čigānietes.
– Bet kāpēc braucāt pa šo ceļu? – Edgars turpināja iztaujāt izmeklētāju. – Tur neviens nebrauc, izņemot lielās “Scania” vai “Volvo” mašīnas.
– Apmaldījos.
– Nevar būt, – Edgars neticīgi nogrozīja galvu. – Braukt vajadzēja tur, gar ezera malu. – Zēns rādīja pareizo virzienu.
– Varbūt tu esi redzējis ejam čigānietes?
– Nē, neredzēju. Ja šeit kāds būtu gājis, es pamanītu, – Edgars apgalvoja. – Brauca tikai balts mikroautobuss.
– Kurp?
– Nezinu, – Edgars paraustīja plecus. – Pie mums jau noteikti ne. Varbūt pie Kļavām vai Verčinska Eižena. Es taču nezinu, kādi kaimiņiem radi vai paziņas. Biju sācis makšķerēt. Eu, varbūt tur brauca čigānietes? – Zēns sajutis, ka Niks ir sācis viņu iztaujāt kā liecinieku, lepni pacēla augstāk zodu un gaidīja, ko izmeklētājs teiks par šo versiju.
– Varbūt, – Niks piekrita. – Kad autobusiņš brauca atpakaļ?
– Pēc kādas pusstundas, -Edgars atbildēja. – Brauciet tikai taisni, pa kreisi var nokļūt pie Kļavām.
– Paldies, Edgar.
Ceļš līdz Verčinsku mājai bija nobērts ar granti, līdzens kā galds. Plašais sētas pagalms ar neskaitāmiem tehnikas agregātiem, diviem traktoriem un kombainu patīkami pārsteidza Niku. Varēja manīt, ka šeit saimnieko čakls saimnieks ar plašu vērienu. Eižens izmeklētāju sagaidīja ar drūmu seju.
– Nozaga visus ietaupījumus. Gribējām pirkt dīzeļdegvielu, tagad nezinu, ko iesākt, – Eižens stāstīja.
– Siens pļaujams, vēlāk graudi. Mums trīsdesmit hektāri rudzu.
– Kur glabājās nauda? – Niks gribēja zināt.
Noņēmis pirkstu nospiedumus saimniekiem, izmeklētājs ilgu laiku ņēmās ap skapju durvīm, stenderēm un atvilktnēm.
– Vai ir vēl kas nozagts?
– Nē, – Biruta atsaucās. – Es gatavoju pusdienas, kad čigānietes atnāca. Viena vaimanāja, ka tūlīt dzemdēs un prasīja, lai es sasildu ūdeni.
– Jūs taču varējāt izsaukt medicīnisko palīdzību.
– Tiesa, – Biruta izbrīnījās. – Man tajā minūtē aizmirsās, ka ir telefons. Godīgi sakot, pārbijos. Domāju, kā palīdzēt.
– Kā viņas bija ģērbušās?
– Raibi, gari svārki, gaišas blūzes un galvā lakatiņi, – Biruta centās atcerēties.
– Kad es viņas ieraudzīju, pirmā doma bija, kas tas par teātri? – iestarpināja Eižens. – Vesels bars!
