Uz kāda sola izlasīju kokā iegrebtu uzrakstu: “Es dzīvoju ne tikai tāpēc, lai vienkārši būtu. Es dzīvoju, lai bez manis arī vēl kādam būtu jādzīvo pie vēl neizdzertas vīnogu sulas glāzes”.
Uz kāda sola izlasīju kokā iegrebtu uzrakstu: “Es dzīvoju ne tikai tāpēc, lai vienkārši būtu. Es dzīvoju, lai bez manis arī vēl kādam būtu jādzīvo pie vēl neizdzertas vīnogu sulas glāzes.”
Kā apmāta nēsāju šo domu sev kabatā, līdz tā apauga pavisam smaga un nesaprotama.
Pie vēl nenotiesāta svētku pīrāga, pie neaizsalstošas jūras, pie kamīnā gailošām oglēm, starp neapsolītiem glāstiem, līdz galam nepateiktiem vārdiem. Kāpēc? Aiz saudzības vai neizlēmības? Aiz mīlestības vai neziņas? Mulsuma vai bailēm?
Vai tas ir nākotnes solījums cerību krāsā, liekot domāt par īpašā svētku reizē kopīgi paredzamo veldzi, pa kumosiņam izgaršojamo svētku pīrāgu, saulrietu jūrā, kura silst lēni un pamazām, un atdziest vēl lēnāk, par kamīnu, kuram pietrūkst vien sausas šķilas…?
Vai tikpat labi – nav apsolīts nekas: ir tikai pusglāze sulas, kura tā arī paliks neizdzerta, puse pīrāga, kurš apkaltīs ar garozu, jūra, kura no krastiem tik un tā aizsals, kamīns, kurš apdzisīs…?
Domas sveru un pārsveru, un nevaru izlemt – vai tas ir daudz vai maz? Un varbūt tie vispār ir tikai maldi?
