“Ķelmēnos”: maizi cep no graudiem, kas audzēti, ievērojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes.
“Ķelmēnos”: maizi cep no graudiem, kas audzēti, ievērojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes
Rankas pagasta zemnieku saimniecības “Ķelmēni”, kas nākamajos Ziemassvētkos svinēs desmit gadu pastāvēšanas jubileju, maizes ceptuvē pirmo gadu maizi cep no graudiem, kas audzēti, ievērojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes, tāpēc produkcija ir ne tikai garšīga, bet arī veselīga.
“Saimniecībā pērn ieguvām apmēram 200 tonnas bioloģiski audzētas labības. Tas nozīmē, ka sistemātiski mainām augu seku, sabalansējam tīrumu mēslojumu un izmantojam tikai organiku. Kopumā apsaimniekojam apmēram 400 hektāru lauksaimniecībā izmantojamo platību. Maizi cepam arī no graudiem, ko iepērkam no zemniekiem, kas nodarbojas ar bioloģiski dinamisko lauksaimniecību. Diemžēl Gulbenes rajonā šī produkcija vēl nav iecienīta, tāpēc to galvenokārt vedam uz Rīgu,” stāsta maizes ceptuves vadītāja Velga Pauloviča. Viņa iecerējusi arī saldskābo maizi cept no bioloģiskajiem graudiem, bet šobrīd tos izmanto tikai rupjmaizes cepšanai.
Vadītāja stāsta, ka katru gadu nedaudz palielinās produkcijas apgrozījums, bet tas nav tik ievērojams, lai noteiktu, kurš gads bijis veiksmīgākais. Saimnieki pozitīvi vērtē faktu, ka pieprasījums pēc “Ķelmēnu” maizes nesamazinās.
“Ir pieaugusi produkcijas pašizmaksa, jo iegādājāmies iekārtu, kas kukuli sagriež dažādos veidos. Nopirkām iekārtu arī fasēšanai. Vajadzēja palielināt strādnieku skaitu, tāpēc naudas izteiksmē neko vairāk neesam guvuši, jo peļņa no tā nepalielinās,” stāsta vadītāja. Izdevumi saistāmi ar gatavās produkcijas iepakojumu, firmas zīmes izgatavošanu un citu.
Saimnieki pārliecinājušies, ka aizvien vairāk pircēju izvēlas maizi, kas sagriezta šķēlēs. “No kopējā produkcijas daudzuma 80 procenti ir grieztā maize. Uzskatu, ka šķēlītēs griezta maize izlietojas ekonomiskāk,” secina V.Pauloviča.
Ceptuve pircējiem piedāvā piecu veidu maizi – rudzu rupjmaizi, rudzu un kviešu saldskābmaizi, baltmaizi un graudu maizi. Vadītāja bilst, ka šobrīd nedomājot dažādot sortimentu, jo maizes izvēles iespējas esot ārkārtīgi plašas. Maizes apjomu ražo atbilstoši pieprasījumam un vidēji dienā izcep tonnu maizes. “Gribējām cept rupjmaizi no smalkākiem miltiem, bet no šīs ieceres pagaidām atteicāmies. Vairs necepam kliņģerus, jo uzskatām, ka tiem jābūt svaigiem un tūlīt patērētiem, nevis dienām jāguļ veikalu plauktos. Ar pasūtījumiem arī neaizraujamies,” saka V.Pauloviča.
Ceptuve produkciju realizē Gulbenē, Rīgā un tās apkārtnē, Alūksnē, Balvos, Smiltenē, Valkā un Cēsīs. Lai tirdzniecības uzņēmumi to saņemtu laikā, iegādāti pieci transporta līdzekļi, no kuriem jauns ir tikai viens, tāpēc izdevumi saistāmi ar transporta rezerves daļu iegādi. V.Pauloviča stāsta, ka pirmajos ceptuves darbības gados pēc maizes uz Ranku braukuši apmēram 90 procenti patērētāju.
Pirms desmit gadiem ceptuvē strādāja divi cilvēki, bet šobrīd nodarbināti 19. “70 procenti no ceptuves darbiniekiem ir sievietes. Lai pieņemtu darbā, nevaicājam, vai ir speciāla izglītība, jo maizes cepšanas iemaņas apmēram pusgada laikā jāapgūst uz vietas. Novērojām, ka vīrieši ir neapzinīgāki darbinieki, jo viņi kavē darbu un tamlīdzīgi, kas nav raksturīgi sievietēm,” atzīst ceptuves vadītāja. Viņa stāsta, ka ražotnē dara visu, lai atvieglotu darbu, jo no plaucēšanas līdz maizes kukulim jāstrādā trīs diennaktis. “Jaunu ražošanas iekārtu iegāde ir dārga, tāpēc pērkam lietotas, kā arī tās radām paši. Tikai viena Krievijā ražota mīcītāja tovera cena ir 1000 latu, bet ārzemēs ražotie maksā ievērojami dārgāk. Ceptuvē mums nepieciešami vismaz trīs toveri. Piemēram, lai atvieglotu plaucētāja darbu un būtu ērtāk pārvietot koka kubulus, tos aprīkojām ar ritenīšiem. Arī plaucējuma iepildei kubulos paši radījām iekārtu, izmantojot autotransporta pacēlāju,” stāsta V.Pauloviča.
Piemērs saimnieku racionalizatora talantam ir arī maizes krāsns. Vadītāja bilst, ka cenšoties iztikt bez bankas kredīta.
Skatot nelielo ražotni kontekstā ar Eiropas Savienību, V.Pauloviča pārliecināta, ka vajadzēs strādāt atbilstoši tās noteikumiem, lai gan jau šobrīd daži no tiem šķiet nepārdomāti.
“Noteikumi paredz, ka ceptuves strādniekiem jābūt speciālam darba apģērbam, bet esmu pārliecināta, ka neviens no viņiem tādā nevēlēsies strādāt, jo ceptuvē ir karsts, bet vasarā, kad arī gaisa temperatūra ir augsta, garās kokvilnas biksēs un virssvārcī ar garām piedurknēm visu dienu izturēt ir grūti. Ir nepieciešams viegls un ērts apģērbs,” saka V.Pauloviča.
Lai ceptuvi maksimāli pietuvinātu noteikumiem, ir uzsākta tās telpu paplašināšana. Blakus ceptuvei jau skatāmas jauno telpu aprises. Tas nozīmē, ka “Ķelmēnu” maizes ceptuve drosmīgi raugās nākotnē.
