Gulbenietis Pēteris Augstkalns par dzīvi nesūdzas. Pirms intervijas ne ar vienu vārdu viņš neliek noprast, ka jau vairākus gadus ir neredzīgs.
Gulbenietis Pēteris Augstkalns par dzīvi nesūdzas. Pirms intervijas ne ar vienu vārdu viņš neliek noprast, ka jau vairākus gadus ir neredzīgs. Lietas ap viņu par to neliecina, jo Pēteris pin klūgas, nodarbojas ar biškopību un veic masāžu. Kad ciemos atnāk mazmeitiņas Diāna un Elenda, reizēm Pēteris paņem rokās akordeonu un kopā ar abām mīlulēm dzied.
“Esmu ieguvis Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu. Bez tā legāli pinumus vairs nevar veidot un patstāvīgi strādāt. Kad bērni vēl bija mazi un dzīvojām Jelgavā, sieva Venija nejaušības dēļ nokļuva kursos, kuros mācīja nevis diegu pinumus, ko viņa vēlējās, bet gan klūgu pinumus. Lieta iepatikās un tad, kad man bija zudis darbs, arī es pamazām pārņēmu no Venijas viņas zināšanas. Sāku ar vienkāršām paplātēm. Jutu, ka padodas. Apmeklēju Latvijas neredzīgo biedrības rīkotos pīšanas kursus, un tā klūgu pīšana kļuva par gandrīz visas ģimenes vaļasprieku. Dēls Elvis arī pin ātri un labi, tikai viņam reizēm trūkst pacietības. Pirmais grozs viņam tāds šķībāks iznāca, bet arī to pārdeva,” saka Pēteris.
Nu jau Pēteris nopinis neskaitāmus grozus, dažādas paplātes, veļas grozus, vāzes, spoguļu un tortu ietvarus. Viss viņam ir pa spēkam un katru klienta vēlmi Pēteris izpildot ar īpašu rūpību. Daudzas idejas viņš smēlies no kursu vadītāja, kam esot jau
55 gadu klūgu pinēja stāžs.
No Ušura ezerā gādātiem meldriem Pēteris uzpinis cepures. Tās izmantos izstādei. Lai arī viņam grozu pīšana ejot lēnāk, tomēr katru klūgu viņš iepin ar mīlestību. Katru negludumu izlīdzina. Viņš min labu biznesu cilvēkiem, kas nav slinki. Niedres Eiropā esot retums, tādēļ daudzi tās varētu vākt un sūtīt uz ārzemēm.
Darba traumas rezultātā pamazām zaudē redzi
Pirms vairākiem gadiem Pēteris strādājis Salaspils elektrotīklos. Bija avārija, sprādziens. Vēl kādu laiku Pēteris redzējis, lai arī acu gaišums vairs neesot bijis kā jaunībā. Tomēr bijis asinsizplūdums un tas atņēmis to pašu mazumiņu acu gaišuma, kas pēc avārijas bija palicis.
“Tas bija liels trieciens. Nu jau gadi pagājuši un ar notikušo esmu apradis. Iespējams, ka cits manā vietā būtu dzīves “saēsts”, kāds būtu nodzēries. Es sapratu, ka jādzīvo tālāk ar to, kas man ir. Nedrīkst nolaist roka un irjārod kāds laika kavēklis. It sevišķi vasarās laiks paiet tik ātri, ka man neiznāk laika garlaikoties. Kamēr vari, tikmēr dari,” saka Pēteris.
Venija sagriež klūgas, Pēteris mizo. Pats izmērcē, palīdz sašķirot. Lietainās vasarās klūgas izaugot lunkanas un pinumiem piemērotas. Pērnajā vasarā tās no sausuma bijušas strupas. Tādēļ darbiem Pēteris un Venija izmanto lietuviešu klūgas, kas ir smalkākas. Uz Lieldienām Pēteris kopā ar sievu iecerējis darbus izstādīt Nevalstisko organizāciju centrā. Viņi vēlētos, lai ikviens, kas ada, tamborē, šuj un veido varētu viņiem piepulcēties. Pēteris ir neizpratnē, kāpēc jāmaksā nodoklis, ja viņš darbojos mājās – pin grozus. Viņaprāt, valsts likumi vēršas līdz smieklīgumam. “Mazajiem” viņi vilks ādu pār acīm un neļaus attīstīties un pelnīt.
Pavasaros Pēteris dodas uz lauku mājām Tilžā, kur dzīvo brālis. Tur viņš nodarbojos ar biškopību, veic masāžas. Klienti brauc no attālām Balvu rajona malām. Reizēm dienā pieņem sešus, septiņus cilvēkus.
“Ar masāžu likvidēju muguras un galvassāpes. Divus Neredzīgo biedrības kursus esmu beidzis un man ir masiera sertifikāts. Masāža prasa spēku un atdevi,” saka gulbenietis.
Viņš norāda, ka lielai daļai cilvēku muskuļi ir savilki. Tas no mazkustīgā dzīvesveida un stresiem. Pēteris uzskata, ka osteohondrozei zāles nepalīdz, tikai masāžas. Pēterim bijis klients, kas ik dienu pavada pie datoriem un cīnījies ar galvassāpēm. Pēc masāžas dunoņa galvā rimstoties.
“Pirms masāžas klientam jautāju, kāda viņam ir veselība – kāds ir asinsspiediens, vai nav paātrināta sirdsdarbība. Masāža slikto var pastiprināt. Kursos apguvu anatomiju, neiroloģiju, terapiju, kaulu, muskuļu uzbūvi. Visu, ko man piedāvāja, ņēmu pretī, jo vēlējos darboties un dzīvot. Man vienmēr piemērs ir viena sieviete, kas nedzird, neredz un nerunā. Bet viņa iemācījās runāt, kaut nedzird, ko citi runā. Lasa referātus. Ir cilvēki, kam Dievs visu devis, bet viņi to noniecina, neattīsta. Tas gan ir grēks,” saka gulbenietis. No bites dzēlieniem nebaidās
Aukstajā laikā Pēteris bija norūpējies, vai bites pārziemos. Daudzi bitenieki esot sūdzējušies, ka bites var iet bojā. Kopā ar sievu pārbaudījis stropus un secinājis, ka visas izturējušas salu un, pieliekot ausi pie stropa, dzirdama patīkama, darbīga zumēšana. Pēteris atzīst, ka katram stropam ir sava skaņa.
“Nobijos, domāju, tik daudz darba un līdzekļus esmu ieguldījis un viss vējā. Bet nekā. Kad sākām nodarboties ar biškopību, par to nekā nezinājām. Tikai tik daudz, cik lasījām grāmatās, cik dzirdējām no lietpratējiem, cik mazais puika Elvis bija dzirdējis biškopības biedrībā. Tagad mums ir 43 saimes,” saka Pēteris.
Venija atceras, kā kolhoza brukšanas laikā par pajām dalīja nevajadzīgo mantību. Pēteris ierosinājis paņemt stropus. Bērni mazi, būs pašiem savs medus, ar ko našķoties. Tā nu mantojumā no pagājušiem laikiem saņēmuši trīs sapuvušus stropus. Tomēr tas nemazinājis dūšu.
Puika, mazs būdams, apmeklējis biškopju rīkotās mācības un apmācījis mammu un tēvu. Venija gan atceras, ka pirmajā reizē, kad Elvis pārdroši piegājis pie stropa, sabijies no bišu kodieniem, bļaudams ieskrējis istabā un ar visu masku paslēpies zem segas. “Pie bitēm darba pietiek visiem. Pa šiem gadiem esam tā sastrādājušies, ka darbs iet kā pa konveijeru. Viens ar to visu galā netiktu. Tas būtu par smagu. Es taisu rāmīšus, tos stiepļoju. Dēls taisa stropus. Kopīgā aizraušanās mūs ir tikai stiprinājusi un tuvinājusi. Darbojoties kopīgi, varam domāt arī par bišu saimju paplašināšanu,” domā Pēteris. Ne reizi vien bites uzklupušas Pēteri, aplipušas biezā mākonī. Pēteris no tā baidījies un atzīst, ka katrs kodiens viņu tikai norūdījis.
Veco automašīnu varētu salabot
Savulaik Pēteris mācījies Malnavas tehnikumā. Toreiz mācījās remontēt Padomju Savienībā ražotu tehniku. Jaunajiem puišiem vajadzējis transportlīdzekli izjaukt, attīrīt no rūsas. Gandrīz pa skrūvītēm un detaļām mašīna bijusi jāsaliek atkal kopā.
“Viss man bija palicis prātā. Tāpēc arī tad, kad jau biju bez redzes, bez problēmām varēju padomijā ražotās mašīnas salabot – nomainīt riepu diskus, izjaukt un salikt karburatoru. Visu tikai pēc taustes. Remontēju savu mašīnu, citu automašīnām klāt neskāros, lai paši tiek galā. Tagad ārzemju mašīnām citādi knifi, tagad es vairs to nevarētu,” smej Pēteris.
Pirms nebija izjukusi Padomju Savienība, neredzīgajiem piedāvāja strādāt mājās. Ar patiku Pēteris atceras tos laikus, jo daudziem bija ar ko nodarboties. Arī neredzīgs cilvēks jutās vajadzīgs. Pēteris taisīja birstes. 2000 mēnesī. Arī toreiz Venija palīdzējusi un dēls Elvis, kam bijuši desmit gadi. Tagad laiki mainījušies un katram pašam jātiek galā un jāmeklē avoti iztikšanai.
“Lūdzu pilsētas priekšsēdētājam, lai viņš atvēlētu telpu, kur varētu pīt klūgas. Es būtu ar mieru mācīt citiem redzes invalīdiem. Tomēr laikam labāk izveidot plašus kabinetus, sēdēt un gaidīt naudu no ārzemēm. Bet reiz būtu kaut kas pašiem jāuzsāk, un neredzīgo biedrības biedriem Gulbenes rajonā būtu jākļūst aktīvākiem,” domā Pēteris.
Sievai sarūpē vārdadienu
Pētera sievai māmiņa deva vārdu Venija, jo savulaik izlasījusi grāmatu, kur galvenajai varonei bijis tik skaists vārds. Pirms dažiem gadiem Pēteris klausījies raidījumu, kurā aicināja pieteikt nedzirdētus un retus vārdus. Pēteris piezvanījis un nosaucis sievas vārdu. Nākamā gada kalendārā Venijai bija vārdadiena un viņa pati smej, ka vīrs to ir sarūpējis. Nu jau piecus gadus Venijai un citām tāda vārda īpašniecēm ir sava svētku diena.
Pēteris ir lepns par saviem bērniem, par meitu Eviju. Viņai ir dvīnītes, tomēr viņa studē jau otrajā augstskolā. “Visu viņa ir panākusi, neņemot akadēmisko gadu. Ar abām dvīnītēm tika galā. Brīnos par uzņēmību,” saka Evijas tētis. Vai tas no Pētera? Viņš tikai norausta plecus un nosmejas.
Viņš domās sarindo labos mirkļus, ko kopā visi pārdzīvojuši. Kā dvīnītes pa reizei atnāk ciemos, dzied duetā un Pēteris labprāt uzspēlē akordeonu. Kopā esot, dienai ir cita jēga un cits skanējums un tādēļ bieži aizmirstas, ko dzīve vairākus gadus atpakaļ Pēterim laupījusi.
***
Vizītkarte
Vārds: Pēteris Augstkalns.
Dzimis: 1952. gada 10. februārī Gulbenē.
Ģimenes stāvoklis: precējies. Ar sieviņu Veniju kāzas svinēja 1976. gada 8. maijā Balvos. Ir divi bērni: Evija un Elvis. Ir vectētiņš dvīnītēm Diānai un Elendai.
Vaļasprieks: grozu pīšana, biškopība. Brīvajā laikā spēlē akordeonu, klausās romānus kasetēs.
Nodarbošanās: veicis dažādus Latvijas Neredzīgo biedrības sabiedriskos pienākumus.
Dzīves moto: Kamēr vari, tikmēr dari.
