Asnāte, galvu nodūrusi, lēnām ar koka karoti maisīja bļodā olas dzeltenumus ar cukuru. Cukurs šņirkstēja ap trauka malām, un meitenei likās, ka kāds tieši tāpat plosa sirdi. Bruno viņu atstāja… Atvaino, bet tu esi vēl maziņa…
21.
Asnāte, galvu nodūrusi, lēnām ar koka karoti maisīja bļodā olas dzeltenumus ar cukuru. Cukurs šņirkstēja ap trauka malām, un meitenei likās, ka kāds tieši tāpat plosa sirdi. Bruno viņu atstāja… Atvaino, bet tu esi vēl maziņa… Un Stella laikam kaut ko nojauta, jo šorīt parāvusi viņu aiz zirgastes, piebilda: tikai pasakās prinči apprec zostiņas… Tiešām, ko viņa bija iedomājusies? Nē, par precībām viņai nebija ne niecīgākās domas. Bet mīlestība viņu spārnoja, lika priecāties par dzīvi. Stella ir ļaunā ragana, kas nobūra viņas princi. Asnāte vēl vairāk nolieca galvu un sakoda zobus, jo juta, ka tūlīt izplūdīs asarās.
– Tu laikam esi aizmigusi, – Dina nepacietīgi izķēra no meitenes rokām bļodu. – Griezīsi sīpolus speķrausīšiem.
Sīpolu sīvums kodās acīs, tagad meitenei nevajadzēja kaunēties no asarām.
– Esi gan jūtīga, – Dina pazobojās.
Leokādija, branga miesās, ar dūrēm spēcīgi zvalstīja mīklu.
– Kungam būšot divkārši svētki, -viņa mēļoja. – Dzimšanas diena paliek dzimšanas diena, bet…
Viņa pieklusināja balsi, pamezdama acis uz skolniecēm, vai tās nespicē ausis. Dina pavirzījās tuvāk, zinādama, ka tūlīt sekos kas interesants.
– …dzirdēju, ka dēls domā precēties. Tagad pa jaunai modei notikšot tikai saderināšanās. Pagaidīs, līdz puisis kļūs pilngadīgs.
– Pienapuika, – nošņācās Dina.
– Domā kā gribi, bet stārķi Tālbergu lepnajam namam gan lidos pāri. Cik nu ilgi jāgaida tā pilngadība? Nākamajā mēnesī paliek astoņpadsmit.
– Kuru tad viņš ir tā aplaimojis? – klusi jautāja Dina, skaļi darbodamās ap plīti.
– Jā, jā, te ir ko padomāt, – Leokādija pamāja ar galvu. – Ar skuķēm viņš varēja rīkoties kā tīk, bet šī mātīte bijusi daudz gudrāka…
– Kuš, – Dina brīdināja pārinieci, jo uztraucās, ka meitenes nenoklausās.
– Lai, – Leokādija atmeta ar roku. – Lai klausās, pašas būs gudrākas. Šī tik ilgi tinusies apkārt un grozījusies ap Bruno, ka lamatas aizcirtās. Bet bija arī par ko cīnīties: tāda saimniecība kā bilde. Tas, ka viņa dažus gadus vecāka, nav liela skāde.
– Stella! – Dina attapās.
Asnāte bija sēdējusi klusu kā pelīte un klausījusies sarunā. Dusmīgi nometusi nazi uz grīdas, meitene izmetās laukā no virtuves.
– Tīrais negals ar šiem bērniem, – Dina sarauca degunu. – Kā zvērēni.
– Viņiem vienkārši pietrūkst mīlestības un ģimenes, – Leokādija nopūtās.
***
Niks Zvirbulis, pacietīgs un nenogurdināms, bija iztaujājis Asinovkas kaimiņsādžu iedzīvotājus, vai kāds nav redzējis baltu mikroautobusu. Kad likās, ka cerības ir zudušas kaut ko noskaidrot, kāds vīrietis pavēstīja, ka tas ir internātskolas autobuss. Kas ir bijis pie stūres, to gan viņš nav redzējis.
– Interesanti, – nodomāja Niks, apstājies netālu no skolas ēkām.
Zinību ēka atradās savrup no pārējām celtnēm – ēdnīcas un internāta jeb bērnu mājām, tuvāk lielceļam. Acīmredzot, tas, kurš bija projektējis šīs iestādes plānu, bija domājis par bērnu veselību. Savi četrsimt piecsimt metri līdz mācību telpām nāca tikai par labu – pastaiga svaigā gaisā. Pavērojis apkārtni, viņš izkāpa no mašīnas. Sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš nesteidzīgi gāja, apdomādams, cik absurdā situācijā ir nokļuvis. Vai ir iespējams, ka krāpnieces ir meklējamas šeit? Skolotājs taču kopš seniem laikiem ir gaismas nesējs, inteliģences pārstāvis. Vai tiešām?…
Niks prātā uzmeta nelielu darbības plānu. Pirmkārt, jāuzmeklē autobusa šoferis. Tad gaidāma saruna ar skolas direktoru. Nepatīkama. Kurš iestādes vadītājs gribēs, lai pār viņu un darbiniekiem kristu smagā aizdomu ēna?
Papeļu pūkas gaisā lidinājās kā baltas sniegpārslas un ķērās pie Nika uzvalka. Puķu dobēs it visur ziedēja zemas rozītes. Bija kluss. Atcerējies, ka bērniem ir brīvlaiks, izmeklētājs apgāja apkārt skolai nesastapis nevienas dzīvas dvēseles. Arī durvis bija aizslēgtas.
– Šodien taču sestdiena, – Niks attapās.
