Pasaulē ir pilsētas ar gadu tūkstošiem senu vēsturi. Daudzas no tām sen nozudušas no zemes virsas, bet citas joprojām mūs priecē ar savu antīko arhitektūru un mākslu, sadzīves tradīcijām.
Pasaulē ir pilsētas ar gadu tūkstošiem senu vēsturi. Daudzas no tām sen nozudušas no zemes virsas, bet citas joprojām mūs priecē ar savu antīko arhitektūru un mākslu, sadzīves tradīcijām.
Gulbenei šogad – 75. Daudz vai maz? Diezin vai spēsim viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu. Ja pilsētas vecumu salīdzinām ar cilvēka mūžu, tad 75 gadi ir vecums, ko ne visiem lemts piedzīvot. Ja salīdzinām to ar Visuma, Zemes vai cilvēces attīstības vēsturi, tad, protams, šie 75 gadi līdzinās sekundei vai nelielam laika sprīdim kopējā evolūcijā.
Nekas jau nerodas tukšā vietā, arī Gulbene šajā ziņā nav izņēmums. Varbūt arī mums 2024.gadā vajadzētu svinēt 800 gadu jubileju, kopš Gulbene pirmo reizi minēta vēstures avotos? Par Gulbenes pirmsākumiem jau vairākkārt rakstīts presē. Šoreiz vairāk par to, kā Gulbene attīstījās 19.gadsimta beigās un nu jau pagājušā – 20.gadsimta – pirmajā pusē, kad tā kļuva par pilsētu.
Sākas nebijušas aktivitātes
20.gadsimts Vidzemes ziemeļaustrumu daļā un arī Gulbenē ienāk ar līdz šim nebijušām aktivitātēm saimnieciskajā dzīvē – tiek būvēts Stukmaņu (tagad Pļaviņas) – Valkas dzelzceļš. Vēl 19.gadsimta nogales laikrakstos par gulbeniešiem var lasīt: “Īstenus gulbeniešus tu drīz pazīsi pēc viņu mēles savādības. Gan tā gluži nerunā, kā mūsu nāburgi alūksnieši, bet gandrīz tiem līdzīgi: “ie” velk par “i”, “a” – “o”, “o” par “u”. – Turpretī gulbenieši savus vārdus skandina īsti riktīgos locījumos un savas domas izsaka pēc valodas likumiem labos teikumos, labi izšķirdami un smalki svērdami katru vārdiņu, kā un kur jāliek skaidrāki, ne kā citās malās esmu noraudzījies. {..} Arī gulbenieši savas valodas savādību sāk atmest, īpaši jaunie ļaudis, kas vairāk mācīti.”(“Latviešu Tautas Biedra” pielikums, 1878.gada nr.41-42). Vai arī: “Gulbenes draudzes locekļus vispāri ievērojot, jāsaka, ka viņi dažos dzīves jautājumos pašapzinīgāki un stingrāki, ne kā daži viņu kaimiņi. Tā saukto kārkluvāciešu še maz, kādēļ arī vācu valodas bojātāji še reti uzejami. Tik pat vīriešiem kā sieviešiem pa lielākai daļai pašaustās drēbes un no šā laika modēm gandrīz nav ne runas.” (“Balss”, 1887.gada nr.39).
Dzelzceļa būve izjauca šo ierasto, rāmo dzīves ritmu un tradīcijas. Ja līdz 20.gadsimta sākumam, runājot par Gulbeni, to vairāk vai mazāk personificēja ar Vecgulbenes muižu, tad vienlaikus ar dzelzceļa izbūvi ap to pamazām sāk attīstīties apdzīvota vieta. Teritorija starp Vecgulbenes muižu un dzelzceļu tolaik bija visai maz apbūvēta. Lielāko tās daļu aizņēma plašais Vecgulbenes muižas parks, kura platība bijusi apmēram 500 hektāru.
Dod jaunu pozitīvu stimulu
Jaunu pozitīvu stimulu Gulbenes (tolaik – Vecgulbenes) attīstībai deva Ieriķu – Gulbenes dzelzceļa līnijas izbūve 1. pasaules kara laikā un Stukmaņu – Gulbenes līnijas pārbūve par platsliežu līniju. Tā rezultātā 20.gadsimta divdesmito gadu sākumā Vecgulbene kļuva par ievērojamu dzelzceļa mezglu Austrumlatvijā. Šeit savienojās sliežu ceļi no četrām pusēm un bija uzbūvētas arī dzelzceļam nepieciešamās saimniecības ēkas. Līdz ar to palielinājās arī dzelzceļa darbinieku skaits, taču nopietnas problēmas sagādāja nodrošināšana ar dzīvokļiem. Sarežģīto sadzīves apstākļu raksturošanai var izmantot 1920.gada 14.jūlijā “Satiksmes Ministrijas Vēstnesī” rakstīto: “Telpas lieluma ziņā Vecgulbenes dzelzceļnieki dzīvo ļoti saspiesti, – dzīvo pa 7 – 9 cilvēki vienā istabā un ir pat gadījumi, kad viņu guļvietas ierīkotas kā uz kuģa vai vagonā divos stāvos: vasarā un īpaši šovasar, daudzi mitinās preču vagonos, kas dzelzceļam izmaksā ļoti dārgi – pēc vecā tarifa 50 rubļu par dienu, bet pēc jaunā 100 rubļu, kas iztaisa 36 500 rubļu par gadu, ar ko varētu samaksāt procentus no 4 500 000, uzcelt vienai ģimenei dzīvokli ar visām ērtībām, saimniecības ēkām, sētu, dārzu un ceļu nomaksas valstij no 1/20 daļas no šīs summas.”
Lai rastu izeju no šīs neapskaužamās situācijas un vienlaikus dotu iespēju tolaik Latvijā perspektīvam rajonam – Vecgulbenei, Dzelzceļu virsvalde nolēma veidot pilsētas tipa apdzīvotu vietu dzelzceļa tuvumā. Projekta izstrādi uzticēja pazīstamajam arhitektam un vēlākajam Latvijas Brīvdabas muzeja veidotājam Paulam Kundziņam un inženierim Eduardam Veisam. Piebilstams, ka šim Vecgulbenes apbūves projektam tolaik pievērsa lielu sabiedrības uzmanību, jo ar to bija paredzēts ievadīt pilsētu būvniecību neatkarīgajā Latvijā.
Lai izvēlētu konkrētu apbūves vietu topošajai pilsētai, kas apmierinātu visas sadzīves prasības, apsprieda divus iespējamos variantus. Pirmais no tiem paredzēja apbūvi veidot uz dienvidiem no dzelzceļa stacijas, tas ir, uz Vecgulbenes muižas pusi. Šeit apbūvei paredzētais laukums tika aprēķināts 75 hektāru platībā. Lai gan to atzina par noderīgu apbūvei, ņemot vērā iespējamo pilsētas attīstību, nolēma, ka tas ir pārāk mazs un neizdevīgs. Kā nevēlamu faktoru minēja arī iespējamo pilsētas pietuvināšanos Vecgulbenes muižai. Otrs variants paredzēja pilsētu veidot uz ziemeļrietumiem no dzelzceļa. Sākotnēji gan šo rajonu atzina par nederīgu apbūvei, jo tas bija samērā purvains. Tomēr, veicot sīkāku izpēti, izrādījās, ka meliorējot to itin veiksmīgi var pārvērst apbūvei derīgā platībā.
Un tā, ņemot vērā visus šos apsvērumus un izpētes rezultātā iegūtos materiālus, 1920.gadā arhitekts P.Kundziņš un inženieris E.Veiss sāka darbu pie Vecgulbenes apbūves projekta izstrādes.
Gandrīz vienlaikus ar projekta izstrādi sāka celtniecības darbus, ko steidzināja dzīvokļu trūkums. Darbus bija paredzēts veikt vairākās kārtās, sākotnēji ar dzīvokļiem apgādājot 50 ģimenes, tad 350 un vēlāk vēl 300. Pirmajām jaunbūvēm tika nolemta tā pilsētas dzīvokļu josla, kas atrastos vistuvāk darbavietām. Tādējādi tikai apmēram 200 metru attālumā no dzelzceļa uzsāka pirmo piecu dzīvojamo ēku celtniecību.
Lai būtu dārzu pilsētas raksturu
Autori projektējamās pilsētas lielāko daļu paredzēja dzīvojamās apbūves vajadzībām, pie tam pieļaujamās apbūves maksimums tika noteikts tā, lai šai pilsētas daļai pilnībā būtu dārzu pilsētas raksturs. Apbūvei tuvumā esošajā zaļajā zonā bija paredzēts iekārtot rotaļlaukumus, zaļumu joslas, celt dažādas sabiedriskās ēkas, divas skolas, tautas namu, muzeju, slimnīcu, vingrošanas zāles, pirti ar gaismas un saules vannām, baznīcu un citu.
Tuvāk dzelzceļa stacijai paredzēja veidot saimniecības un tirdzniecības centru, kam salīdzinoši būtu ciešāka un augstāka apbūve, radot arhitektoniski slēgtus laukumus un nepārtrauktas ielu sienas. Uz austrumiem pie paša dzelzceļa paredzēja vietas rūpniecības uzņēmumiem, lai tādējādi pasargātu dzīvokļu joslu no to kaitīgajiem dūmiem, ko valdošie vēji nestu uz otru pusi. Dzelzceļa dienvidu pusē esošās zemākās vietas atstāja brīvas, lai vajadzības gadījumā varētu paplašināt sliežu ceļus.
Dzīvojamajā rajonā lielu uzmanību pievērsa dārzu ierīkošanai pie katras ēkas. Tā platību noteica ar aprēķinu, lai viena ģimene bez algota darbaspēka palīdzības varētu pienācīgi to apkopt un iegūt ražu, kuras pietiktu ne vien pašu vajadzībām, bet arī tirgum. Ielas pusē pie dzīvojamajām ēkām paredzēja vietu puķu dārziņam un kādam košam lapu kokam. Kartupeļu zeme un ganības atrastos pilsētas tuvākajā apkārtnē.
Ielu tīklu paredzēja veidot tā, lai maksimāli izmantotu dabiskos reljefa kritumus un pēc iespējas mazāk būtu jāveic zemes darbi. Galvenās satiksmes ielas veidotu pēc iespējas taisni, savukārt dzīvojamajā rajonā ielas nebija paredzētas lielai satiksmei, tādēļ tās projektētas šauras un ar vieglu virskārtas nostiprinājumu.
Ne mazāk svarīga vieta bija ierādīta arī nākamās pilsētas sanitāri higiēniskajiem apstākļiem – kanalizācijas ierīkošanai, sadzīves atkritumu savākšanai un pārstrādei, paredzot, ka ar daļu no tiem varētu mēslot pilsētnieku dārziņus.
Šodien mēs varam tikai iedomāties kāda izskatītos Gulbene, ja tiktu realizēts šis projekts. Diemžēl naudas trūkums, kā tas bieži vien ir arī mūsdienās, liedza to realizēt dzīvē. Varam vienīgi priecāties par piecām ēkām Viestura ielā, kas tika uzceltas 1920. – 1921.gadā un šobrīd ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Piešķir Vecgulbenes
miesta tiesības
Zīmīgs Gulbenes attīstībā ir 1920.gads, kad 16.augustā tai piešķīra Vecgulbenes miesta tiesības un agrārreformas rezultātā kā saimnieciska vienība beidza pastāvēt Vecgulbenes muiža. Bijušās muižas zemes pakāpeniski sadalīja apbūves gabalos un, lai arī lēni, sāka veidoties tāda Gulbene, kādu to pazīstam šodien. Divdesmitajos gados Vecgulbenes miestā bez dzīvojamajām mājām uzceltas arī vairākas sabiedriskās ēkas – Gulbenes draudzes kapu kapliča (1922.), Gulbenes dzelzceļa stacija (1925.-1926., arhitekts P.Feders), Gulbenes Valsts komerc- un arodskola (1927., arhitekts I.Blankenburgs), Gulbenes Lauksaimniecības biedrības krājaizdevumu sabiedrības nams (1927., arhitekts A.Maidelis).
Vecgulbenes miests turpina attīstīties, un 1928.gada 25.februārī tam dod pilsētas tiesības un piešķir Gulbenes nosaukumu. No Vecgulbenes pagasta platības izdala pilsētas teritoriju – 8,250 hektārus. Jaunā pilsēta strauji auga un, izveidojot Madonas apriņķi, pretendēja uz apriņķa pilsētas godu. Tomēr par apriņķa centru kļuva Madona, kas iedzīvotāju skaita ziņā bija mazāka par Gulbeni. Noteicošais faktors šai izvēlei bija ģeogrāfiskais stāvoklis – Madona atrodas vairāk apriņķa centrā nekā Gulbene. 1931.gadā Gulbenes iedzīvotāju skaits jau pārsniedza 3500 cilvēkus.
Problēmas rada sliktie ceļi
Protams, ne viss pilsētas attīstībā notika tik gludi, kā gribētos. Arī tolaik gulbeniešiem lielas problēmas sagādāja sliktie un brīžam pat neizbraucamie ceļi. Laikraksts “Gulbenes Ziņas” 1928.gada 6.jūlijā rakstīja: “Dzelzceļu iela tiek bruģēta, bet darbs iet gausi uz priekšu. Satiksme ar staciju iespējama pa Kalpaka, Robežu un Ozolu ielām. Par pirmām divām nebūtu ko iebilst, bet Ozolu iela ir gandrīz nelietojamā stāvoklī un tā vien braucējiem jāuzmanās, ka rati neapgāžas. Būtu gan vēlams pieņemt vairāk strādniekus, lai bruģējamā iela nāktu ātrāk gatava.” Dažas dienas vēlāk – 20.jūlijā atkal varēja lasīt: “Dzelzceļu iela nākusi gatava, par ko katrs var priecāties. Nebūs arī braucējiem vairs jāmoka zirgi un jābaidās kā neapgāžās.”
Tālaika presē var lasīt daudz kritisku rakstu par šo problēmu. Kritizējot bieži netiek saudzēta arī pilsētas vadība. Tā, piemēram, laikraksts “Gulbenes Ziņas” 1934.gada 25.janvārī rakstīja: “Vai pilsētas tēvus atkal pārņēmis tas mūžīgais miers. Kā mūsu lasītājiem jau būs zināms, Rīgas ielas šosēšanas darbi nākošā vasarā paredzēti tikai līdz dzirnavu ceļa galam. Līdz šai vietai tad arī tagad tiek piegādāti visi vajadzīgie materiāli. Kaut gan, kā mums izdevies noskaidrot, nebūt nav izslēgta varbūtība rast iespēju šīs ielas izšosēšanai līdz Kristalīča upes tiltam aiz slimnīcas, tak pilsētas tēvus šķiet, atkal pārņemis tas mūžīgais miers un tie no savas puses neko nedara, lai panāktu šosējamā gabala pagarināšanu. Domājams, ka kreisie elementi paredz jau drīzu savas valdīšanas galu un kā saka, tos beidzamos mirkļus grib pavadīt tās saldās atpūtas varā.”
Protams, šai nelielajā rakstiņā jaušama arī Latvijas tālaika iekšpolitiskās situācijas ietekme.
Gulbene ir topoša pilsēta
1931.gadā uzcēla tolaik lielāko hidrostaciju Latvijā – Aiviekstes HES, kas pa augstsprieguma līnijām ar saražoto elektroenerģiju apgādāja arī Gulbeni. Laikrakstā “Latvis” 1934.gada 9.septembrī varēja lasīt: “Gulbene ir topoša pilsēta. Vēl nesenā pagātnē tagadējās pilsētas vietā bija tikai pāris desmit ēkas. Pēdējos gados pilsēta strauji augusi un paplašinājusies. Pirms dažiem gadiem pilsētā ierīkoja elektrisko apgaismošanu. Tai laikā Tilta, Krasta, Dzirnavu, Vidus un Valmieras ielu rajons vēl nebija apbūvēts, bet tagad tur saceltas pāri par 50 mājas, kurās trūkstot apgaismošanas. Šo māju īpašnieki griezušies pilsētas valdē ar kolektīvu lūgumu, izbūvēt šajā pilsētas rajonā elektriskās apgaismošanas tīklu, apņemdamies ierīkot savās mājās pāri par 150 degpunktu.”
1938.gadā Gulbenē vairs maz palicis tādu ēku, kur nav elektrības. Trīsdesmitie gadi Gulbenes attīstībā ir pilni rosības. Pilsēta aug vārda tiešā nozīmē, par ko liecina jaunu apbūves gabalu un ielu tīkla veidošana.
“Gulbenes Balss”, 1938.gada 15.aprīlī raksta: “Līdzšinējā Meža iela un jaunizbūvētā šoseja pārdēvēta par Blaumaņa ielu. Jaunprojektētā iela, kas sākas pie Kareivju ielas un iet gar sporta laukumu un pieslēdzas Blaumaņa un Kalpaka ielai – nosaukta par Sporta ielu. Jaunā iela, kas sākas Rīgas un Brīvības ielas stūrī un iziet uz Sporta ielu – par Artilērijas ielu, bet jaunprojektētā iela no Kareivju ielas uz Rīgas un Blaumaņa ielas stūri – par Kareivju ielu.”
1934. – 1935.gadā pēc būvinženiera R.Duņēna projekta uzcēla Gulbenes pilsētas pamatskolu. Tad sekoja tirgus izbūve, bet ar 1936.gadu tika uzsākta sistemātiska ielu bruģēšana. Trīsdesmito gadu nogalē uzsāka darbu, lai Gulbenē uzceltu Vienības namu, taču to pārtrauca 1940.gads un 2. pasaules karš.
Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1938.gadā, apmeklējot Gulbeni, teicis: “Gulbene aug. Te var redzēt, ka domā par nākotni. Sevišķi patīkamu iespaidu atstāj apkoptās ielas. Vērojamas arī daudz jaunceltnes, tāpat jaunu ielu nospraušana, kas atstāj glītu jaunas pilsētas iespaidu.”
Sagaidot Gulbenes 75 gadu jubileju, varam tikai vēlēties, lai arī mēs paši un mūsu pilsētas viesi domātu un teiktu līdzīgi. Daudz laimes dzimšanas dienā, Gulbene!
