Nekas cits neatlika kā doties līdz internātam. Ceļa vienā pusē aiz žoga atradās ogulāji un ābeles, otrā – paliels kartupeļu lauks, kāposti, bietes un virkne citu dārzeņu.
Nekas cits neatlika kā doties līdz internātam. Ceļa vienā pusē aiz žoga atradās ogulāji un ābeles, otrā – paliels kartupeļu lauks, kāposti, bietes un virkne citu dārzeņu. Skolas dārzs. Vienlaikus atrisinātas vairākas problēmas – produktu iegāde un bērnu radināšana pie darba. Dīvaini, nekur nemana bērnus. Pamanījis atvērtās ēdnīcas durvis, izmeklētājs nolēma ieskatīties tur.
– Labdien!
Garie galdi bija svinīgi apklāti ar baltiem galdautiem. Limonāde, konfektes, cepumi, salāti, Niks pārlaida acis. Uz viņa skaļo sveicienu beidzot parādījās pavāre. Leokādija nesa trauku ar maizes rikām.
– Kur es varētu sastapt direktoru?
– Viņam šodien jubileja. Pagasta klubā svinīgs koncerts, pēc tam ballēsies mājās, – Leokādija teica.
– Tad tāpēc nekur neredz bērnus, – Niks saprata.
– Jā, viņi arī aizbrauca apsveikt direktoru. Dziedās, spēlēs teātri, -Leokādija pļāpāja, akurāti likdama maizi uz šķīvīšiem. – Mēs bērnus radinām gan strādāt, gan svinēt svētkus.
– Bērni droši vien aizbrauca ar autobusu? Tad jau ar šoferi es nevaru aprunāties? – Niks turpināja sarunu.
Tikai tagad Leokādija uzmeta viņam pētīgu skatienu.
– Ko tad mans vīrs ir atkal nogrēkojies? – viņa diezgan bargi uzprasīja. – Cik reižu neesmu teikusi: nebrauc dzērumā, naudas sodi ir bargi, atņems tiesības…Jūs meklējat manu Vili?
– Jā, taču ne tādā nozīmē, kā jūs domājat, – atteica Niks. – Viņš brauc ar baltu mikroautobusu?
– Ne tikai. Ar to viņš atved no rītiem ēdnīcai produktus, ar lielo autobusu vizina bērnus ekskursijās. Kādā ķezā viņš ir iekūlies? – Leokādija nerimās.
– Varbūt jūs atceraties, ko pirmdien darīja jūsu vīrs?
– No rīta kā parasti atveda pārtiku, bet dienas atlikušo daļu pavadīja mājās.
– Kur parasti atrodas autobuss, ja ar to nebrauc?
– Skolas garāžā, kur tad tam būt? – pavāre paraustīja plecus.
– Kas vēl brauc ar autobusiņu?
– Neviens, – Leokādija pēkšņi izbijās. – Ko mans vīrs izdarīja?
– To es tagad cenšos noskaidrot, -Niks vēl vairāk nobiedēja sievieti. Tad pagriezās un steidzās pie savas mašīnas.
***
Izrāde ritēja pilnā sparā. Ļaunā karaliene mēģināja pierunāt Sniegbaltīti, lai meitene nogaršo sārtu ābolu. Zāles pirmajā rindā uz appušķota krēsla sēdēja pats direktors. Skatītāju pulkā varēja redzēt ne tikai jauniešus, bet arī sirmgalvjus. Vecie labprāt skatījās teātri un bērnu dziedāšanu, bet jaunie nepacietīgi gaidīja, kad uzstāsies populārs ansamblis. Vakarā bija gaidāmas dejas.
Pajautājis klusām vienam, tad otram skatītājam, Niks uzzināja, ka šoferis Vilis jāmeklē laukā pie veikala. Veikali izrādījās veseli divi. Netālu no ēkām zālē sēdēja pulciņš vīru. Šņabja pudele laikam bija tikko nopirkta, jo bija vēl pilna. Maizes rika un sauja sīpolu lakstu kalpoja par uzkodu.
– Kur es varētu sastapt Vili? – Niks pienāca pie vīriem.
– A, kurš jums vajadzīgs?
– Internātskolas autobusa šoferis.
– Es tas esmu, – atsaucās neliela un sīka auguma vīrelis. Taisni brīnums, kā viņš bija iemanījies apprecēt tik ražena auguma sievieti kā Leokādiju. – Ko jums vajag?
– Aprunāties, – Niks piesēda zālē.
Pudeles saimnieks ielēja glāzē šņabi un sniedza Nikam.
– Paldies, nē.
– Ka ne – ne, – pudeles īpašnieks, šķiet, pat apvainojās.
– Kur jūs pirmdien braukājāt ar balto mikroautobusu?
– Nekur, – Vilis atcirta, vienā elpas vilcienā izdzerdams glāzīti un uzkozdams virsū sīpola lakstu.
– Cilvēki redzēja autobusiņu labi tālu no šejienes.
– A, kas, jūs esat no policijas, ja pratiniet mūsu Vilīti? – nenocietās viens pudeles brālis.
Niks nesteidzīgi izņēma dienesta apliecību un pietuvināja pēc kārtas katram no vīriem.
