Gulbenes Bērzu pamatskolas sākumklašu un mājturības skolotāja Ārija Mičule ir bērnu mīlule. To saka ne tikai kolēģi, bet arī bērnu vecāki. Viņa ir skolotāja, kuru mīl, respektē un uzklausa.
Gulbenes Bērzu pamatskolas sākumklašu un mājturības skolotāja Ārija Mičule ir bērnu mīlule. To saka ne tikai kolēģi, bet arī bērnu vecāki. Viņa ir skolotāja, kuru mīl, respektē un uzklausa. Ne velti pēcstundās pie skolotājas vēlas palikt pat tie bērni, kam mācības nesagādā nekādas problēmas. Skolotāja pati atzīst, ka viņai ir 29 bērni – 28 no audzināmās klases un viens pašas dēls Artūrs.
Ārija kautri piebilst, ka labi skolotāji ir katrā skolā un katrs no viņiem ir pelnījis, lai par viņu darbu pateiktu labu vārdu. Jau tad, kad Ārija bijusi maza meitene, viņa vēlējusies kļūt skolotāja. Nē, ģimenē nevienam nebija šāda profesija, bet Ārijas piemērs bija labās skolotājas Balvu 1. vidusskolā. Viņa sasēdināja glītās rindās mīļās lelles un rotaļlietas. Jāatzīst, lelles sēdēja rāmi un āķīgus jautājumus neuzdeva.
Vēlāk, kad pēc vairākiem gadiem Ārija stāvēja klases priekšā, sapratusi, ka mazie bērni ir tikpat mīļi un jauki kā viņas lelles. Bet viņi ir dzīvi. Ar savām viltībām, nedarbiem, atklātību, vienkāršību un bezgalīgo pieķeršanos. Tādēļ Ārija nekad nav nožēlojusi izvēlēto ceļu.
“Es sevi citā darbā iedomāties nevaru. Man patīk bērni, patīk ar viņiem strādāt. Šī ir mana vieta,” saka Ā. Mičule. Viņa esot iztēlojusies ideālo skolotāju bērna acīs. Bet viņa atzīst, ka skolotājai jābūt cilvēkam, kuram bērns nebaidās pienākt, pajautāt to, kas viņam sakrājies uz sirds.
“Bērnam ir svarīgi, ja viņā ieklausās un pret viņu izturas cilvēcīgi. Agri vai vēlu mazais skolēns to saprot un no skolotājas vairs nebaidās. Ja bērns skolotājam uzticas, tad arī stundā darbs izdodas, jo ir panākta mājas atmosfēra,” ir pārliecināta skolotāja Ārija.
Skolas dzīvi veido gan bērni, gan skolotāji
Gulbenes Bērzu pamatskolā viņa sāka strādāt neilgu laiku pēc skolas dibināšanas. Februārī skola svinēs desmit gadu jubileju.”Katrā skolā skolotāji cenšas bērniem dot labāko. Bērzu pamatskolā ir jauki bērni. Tā ir skolas bagātība. Ir labi pedagogi. Piedalāmies dažādos konkursos un pasākumos. Esam savas skolas entuziasti un tādēļ cenšamies skolas vārdu aizstāvēt,” saka Ārija.
Dodoties studēt uz Liepāju, Ārija bijusi pārliecināta, ka būs 1. līdz 4. klašu skolotāja un darbmācības skolotāja.
Pēc studijām Ārijas sekmju lapu izrakstā atzīmes bijušas labas un viņai vienai no pirmajām piedāvāja izvēlēties skolu, kur strādāt. Bijušas slavenas un prestižas Rīgas skolas, arī toreiz populārā Ādažu skola. Bet Ārija vēlējās būt tuvāk mājām – Balviem, tādēļ izvēlējusies strādāt toreizējā Gulbenes 1. vidusskolā. Atnākšanu uz Gulbeni Ārija nekad neesot nožēlojusi.
Skolotājs ir mīļš, bet stingrs
Skolotājam jābūt apķērīgam, jo bērni ir dažādi. Reizēm labestību viņi var arī izmantot un tad nākas atskārst, ka viņi ir “uzkāpuši” skolotājai uz galvas. “Skolotājam intuitīvi jājūt, kad pienāk brīdis, kad jāpasaka “stop”. Ir jājūt tas mirklis, kad vari zaudēt cieņu bērnu acīs,” domā Ārija.
Viņa atzīst, ka agrāk starp skolotāju un bērniem bija lielāka distance, tagad bērni ir pratuši pietuvināties pedagogam, kļuvuši krietni brīvāki. Pārlieku lielu stingrību un bardzību stundās Ārija neatzīst, bet mirkļos, kad skolēni kļūstot vaļīgāki, skolotāja izmantojot nelielu viltību.
“Es paskatos uz bērnu, kas glīti pacēlis roku un pārējiem iesaku to pamanīt. Var jau būt, ka viņi ir mazi, bet viņiem patīk būt novērtētiem. Pēc mirkļa, zinot pareizo atbildi, visi skaisti paceļ roku un troksni vairs nerada. Domāju, ka šādos mirkļos palīdz tikai pozitīvais, nevis norāšana,” saka Ā. Mičule.
Uzslavas nav jātaupa
Bērnu nedrīkst aizmirst uzslavēt. Tas esot pirmais un galvenais noteikums skolotāja darbā. Arī tad, ja vēl ir jāpiestrādā, Ārija cenšoties atrast kaut nelielu kripatiņu, kas izdarīts labāk nekā divas dienas iepriekš.
“Lai šo darbu darītu, ir jāmīl bērns. Lai kāds viņš būtu. Nešķirojot. Katrā jāatrod tas labais, kas viņu raksturo. Tad arī bērni atsaucas,” domā skolotāja.
Reizēm bērni no rītiem esot satraukti un klasē skanot kā bišu stropā. Ja iepriekšējā dienā piedzīvots kāds nepatīkams notikums, bērni to uztic skolotājai Ārijai. Un bēdas aizmirstas. Atzīst bērnu sagatavošanu skolai
Ā. Mičule atzinīgi vērtē obligāto pirmsskolas izglītības apmācību piecus un sešus gadus veciem bērniem. “Bērni uz 1. klasi nāks vairāk sagatavoti. Viņiem iejusties skolā būs daudz vieglāk. Ne jau visi vecāki ar bērniem mājās darbojas – zīmē, lasa, rēķina, raksta, veido un krāso. Pirmsskolas izglītības iestādē to visu dara. Ja bērns to ir apmeklējis, viņš prot pareizi darboties ar šķērēm. Reizēm “mājas” bērniem tas sagādā grūtības,” spriež
Ā. Mičule.
Viņa atbalsta arī pēcstundas. Lai arī lielākā daļa bērnu ir vispusīgi un pēc stundām uzreiz dodas uz mākslas vai mūzikas skolu, ir arī tādi, kam mācībās neveicas. “Viņiem patīk darboties individuāli ar skolotāju, un pēcstundās bērns iegūst daudz. Tas ir svētīgs laiks, kas bez augļiem noteikti nepaliek,” secina Ārija.
Rokdarbi iedod sirds mieru
“Man patīk izšūt gleznas krustdūrienos. Tas ir mans prieks un atpūta. Nekad nevaru skatīties televīziju, ja rokas nedara darbu. Nu jau esmu tik daudz izšuvusi, ka tagad dāvinu draugiem un radiem. Izšuju brīvdienās un vasarā, kad ir vairāk brīvā laika,” saka Ārija. Izšujot, domām ir lielāka brīvība. Tad, kad kļūstot skumīgi, Ārija spēlē ģitāru. Ģitārspēli viņa apguvusi studiju laikā. Toreiz kopmītņu istabiņā dziedātas Imanta Kalniņa dziesmas.
“Vēlme izšūt un strādāt citus rokdarbus meitenēm vēl nav izzudusi. Esmu redzējusi daudzus rokdarbus, kas liek brīnīties par viņu talantu. Lai arī šāda darba tikums ir mazinājies, zudis tas nav,” saka skolotāja.
Savu bērnu pamācīt vieglāk
Ārijas dēls, deviņus gadus vecais Artūrs apliecina, ka viņam patīk, ka mamma ir skolotāja. Viņiem ir noruna, ka skolā Artūrs būs patstāvīgs un nepaļausies tikai uz mammas palīdzību. “Sevi pieķeru, ka starpbrīdī uzmanu, ko viņš dara. Arī pie pusdiengalda ir interese paskatīties. Kad Artūrs bija maziņš, viņš teica, ka mācīsies tikai pie manis. Tomēr labāk, ka māca cits, nevis mamma. Labi, ka mums tā izdevies,” saka Ārija.
Viņa atzīst, ka savu bērnu pamācīt ir vieglāk, jo pamācību var izteikt stingrāk. Tomēr ir bijusi reize, kad dienā pārdzīvoto sarūgtinājumu Ārija nenoturējusi sevī un bijusi nepamatoti dusmīga uz bērnu. Toreiz Artūrs bijis neizpratnē, kāpēc mamma baras, un tā vienīgā reize likusi Ārijai saprast, ka nedrīkst šādi “izlādēties”. “Mīlestība nevar būt akla. Ja es visu laiku viņu lutināšu, neiemācīšu līdz galam padarīt darbu, un tā vairs nav mīlestība,” secina Ārija.
Ienākot skolā, visu slikto Ārija cenšas atstāt aiz vārtiņiem, cenšas klasē ienākt ar smaidu. “Laiks iet un bērni mainās. Manas pirmās audzināmās klases bērniem nu jau ir 21 gads. Eju pa ceļu un redzu skaistus jauniešus. Viņi mani pasveicina un es priecājos, ka mani atceras,” atzīst Ārija.
