23. Cerētais efekts izpalika, vīri izskatījās tikpat vienaldzīgi kā sākumā, tikai Vilis sapīka. – Nav pie mums kultūras. Cik reižu prasījām veikala īpašniecei: novieto galdiņu un krēslus, taču – ne.
23.
Cerētais efekts izpalika, vīri izskatījās tikpat vienaldzīgi kā sākumā, tikai Vilis sapīka.
– Nav pie mums kultūras. Cik reižu prasījām veikala īpašniecei: novieto galdiņu un krēslus, taču – ne. Tā mums nākas sēdēt zālē, – pudeles īpašnieks pažēlojās Nikam.
– Jūs neatbildējāt uz jautājumu, – izmeklētājs atgādināja.
– Nekur viņš nebrauca, bet iemeta ar mums, – Vili kāds aizstāvēja.
– Autobusu paņēma Stella. Teica, ka brauks sniegt koncertu, – Vilis negribīgi sacīja.
– Kas ir Stella?
– Internātskolā strādā par auklīti. Vada deju un teātra pulciņu.
– Kā? Sieviete brauc ar autobusu? – Niks izbrīnījās.
– Viņai ir personīgs šoferis, Bruno, – viens no vīriem noņirdzās.
– Tātad Stella pirmdien devās koncertturnejā? – Niks vēlreiz pārprasīja.
– Jā.
– Paldies par informāciju, – Niks piecēlās. Iedams uz klubu, viņš pa mobilo aizsūtīja ziņu ceļu policijai. Vilis bija jau skurbulī, un droši vien gribēs sēsties pie stūres.
– Ar sievieti sapinies un nelaime klāt, – pudeles īpašnieks noburkšķēja, kad Niks aiz sevis aizvēra kultūras nama durvis.
***
– Nē, nē un vēlreiz nē! – kliedza Stella. – Tie ir meli! Kā var ticēt kaut kādam zildegunim?
Atspiedusies uz krēsla atzveltnes, jaunā sieviete raudāja. Asaras izraibināja visu seju, viņa bija piedalījusies lugā un seju klāja grims. Nelielajā skabūzītī, kur aktieri pārģērbās pirms izrādes, bija šauri.
– Meitenes, sakiet taču jūs. Vai mēs kur braucām? – Stella vērsās pie savām audzēknēm. – Ja neticat man, tad ieklausieties bērnos. Meitenes kratīja galvas un kategoriski noliedza, ka jelkad ir kur braukušas.
– Pajautājiet Bruno, – Stella turpināja liet asaras. – Mūsu šoferis ir ļauns cilvēks. Aizvien diedelē santīmus pudelei, tagad atriebjas, ka neatmetu kādu reizi latu.
– Pajautāsim Bruno, – Niks piekrita. – Pasauc Bruno un arī direktoru. – Izmeklētājs pavēlējai kādai meitenei. Pēc dažām minūtēm ieradās tēvs ar dēlu.
– Jā? – Tālis uzmanīgi uzklausīja Nika teikto. – Vai tā ir tiesa?
– Absurds! – Bruno dusmīgi iesaucās. – Nedzirdētas muļķības.
– Bet tā taču ir taisnība, Bruno. Mēs braucām pie cilvēkiem, tēlojām čigānus un zagām naudu. Pēc tam to atdevām Stellai, – Asnāte, kura līdz šim bija klusējusi, panācās priekšā.
– Viņa mūs iebaidīja, lai mēs nevienam nestāstām.
– Skuķene melo, – Stella nikni iekliedzās. – Bruno viņu bija tikai paķircinājis, bet šī ieņēma galvā, ka mīl. Tad puisis pievērsa uzmanību man, un tagad viņa ir greizsirdīga. Bērna fantāzijas!
Tālis uzrāva augstu pierē uzacis, bet sarunā neiejaucās.
– Bruno mani mīlēja, – Asnātei iedrebējās nāsis un acīs jau sāka riesties asaras.
– Vai tev ir pierādījumi? – nicīgi iesmējās Stella.
– Ir! Ir, ir, ir, – Asnāte, strauji elpodama, pavērās uz Stellu, tad no kabatas izņēma salocītu lakatiņu.
-Viņa pieteica neņemt nekādas mantas, taču es nenoturējos. Es biju iedomājusies, ka ar šo zilo lakatiņu Bruno patikšu vēl vairāk.
– Šis lakats ir manējais, es to iedevu lugas spēlēšanai, – Stella paraustīja plecus.
– Piedošanu, – Niks izņēma Asnātei no rokām lakatu un to aplūkoja.
– Par nožēlu jāsaka, ka tas ir zagts.
– Stulbene! – nošņācās Stella, sapratusi, ka ir zaudējusi un izlikties vairs nav jēgas. Tik labi izdomātais plāns izgāzās nieka lakateļa dēļ. Iesaistījusi Bruno zādzībā, Stella zināja, ka puisis ir viņas rokās, nekur neizspruks. Tagad Bruno nāksies viņu precēt, ja negribēs sēdēt aiz restēm. Tāļa Tālberga māja un dēls šķita jau esam viņas rokās, ja ne šī meitene… Stella bija piemirsusi vecveco patiesību – mīlestība reizēm pārvēršas naidā. Ja man nav, tad arī tavs viņš nebūs.
