Ati Lejiņu daudzi pazīst kā ārpolitisko jautājumu komentētāju, kā Ārpolitikas institūta dibinātāju un direktoru, kā vairāku grāmatu autoru.
Ati Lejiņu daudzi pazīst kā ārpolitisko jautājumu komentētāju, kā Ārpolitikas institūta dibinātāju un direktoru, kā vairāku grāmatu autoru. Uz tikšanos ar viņu Gulbenes bibliotēkā 24.februārī pulksten 14.30 aicinām visus interesentus.
Atis Lejiņš dzimis 1942.gadā Jelgavā. Māte Anna Lejiņa trīsdesmitajos gados Gulbenes komercskolā mācījusi angļu valodu un bijusi gaidu vadītāja. Tēvs – matemātikas skolotājs. Otrā pasaules kara laikā, divu gadu vecumā kopā ar ģimeni nonācis Vācijā, no 1950.gada dzīvojis Austrālijā, 1960.gadā pārcēlies uz Kaliforniju, kur ieguvis maģistra grādu modernās Eiropas vēsturē. 1972.gadā emigrējis uz Zviedriju. No 1989. līdz 1992.gadam bijis LTF Zviedrijas nodaļas priekšsēdētājs, strādājis Zviedrijas Ārpolitikas institūtā. Kopš 1992.gada dzīvo Latvijā. Šeit nozīmīgākais veikums – Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) izveidošana 1992.gada pavasarī un tā vadība desmit gadu garumā. LĀI veidoja ar Zviedrijas valdības un citu ārvalstu partneru atbalstu kā nevalstisku institūciju, semināru, apmaiņas programmu organizēšanai. Grāmata “Pirmie desmit gadi” (2002) ir zināms autora darbības kopsavilkums.
Par A.Lejiņa dzīves gaitām nedaudz vairāk uzzinām grāmatā “Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām”. Te apkopoti darbi, kas tapuši trimdā un atspoguļo viena cilvēka atgriešanos dzimtenē, kur pavadīti tikai pirmie divi dzīves gadi. Šajā grāmatā trīs lielākās nodaļas – mātes Annas Lejiņas atmiņas “Dzīvot dzīvu dzīvi”, Afganistānas piezīmes, un fragmenti no diskusijas ar tolaik vēl čekistu, vēlāk pārbēdzēju Imantu Lešinski, no kā radusies un Stokholmā izdota grāmata “Gorkija iela 11a” (1976). Tā bija vienīgā no divām grāmatām, kas deva personisku politisku novērtējumu par stāvokli okupētajā Latvijā (otra – Ulda Ģērmaņa “Zili stikli, zaļi ledi”). Padomju Latvijai ļoti nepatika “Gorkija iela 11a”, un Atis Lejiņš kļuva par persona non grata un nevarēja apmeklēt dzimteni līdz pat 1988.gadam.
Pēc 26 gadiem vēlreiz atgriežoties Austrālijā, Atis Lejiņš latviešu namos stāstījis par Baltiešu brīvības kuģi un Baltijas Nākotnes semināru, pāris dienas dzīvojis pie krokodilu mednieka – Arvīda Blūmentāla.
No turienes devies uz Pešvaru, pašos Pakistānas ziemeļos. Afganistānā bijis divreiz – 1986. un 1987.gadā, bet atšķirībā no citiem – pašam gādājot sev ceļanaudu, piepelnoties Kalifornijā – ar domu atrast partizānu gūstā kādu latvieti, lietuvieti vai igauni un ar attiecīgu organizāciju atbalstu izbrīvēt vai izpirkt no gūsta. Ja arī šis mērķis neizdevās, tad bija iespēja nostāties blakus brīvības cīnītājiem. Par to var lasīt arī 1993.gadā Rīgā izdotajā grāmatā “Toreiz Afganistānā”.
