Biatlons ir sporta veids, kur panākumi un zaudējumi mijas viens ar otru. Kā pa viļņiem. Viens šāviens izšķir visu.
Biatlons ir sporta veids, kur panākumi un zaudējumi mijas viens ar otru. Kā pa viļņiem. Viens šāviens izšķir visu. Tas var dāvāt zeltu un var nest arī smagu kritienu lejup finiša sarakstā. Gulbeniete Madara Līduma atzīst, ka sacīkstes sākumposmā vienmēr turas pārliecinoši, tomēr reizēm pēdējā šautuve izrādās liktenīga, bet tas netraucē mīlēt šo sporta veidu un tam dāvāt visu.
“Par labu šāvēju nekļūst, tādam jāpiedzimst. Protams, panākumus 90 procentos var sasniegt ar darbu, bet ir vajadzīgs talants, kā arī sportiskā veiksme. Prātoju, kā man reizēm pietrūkst. Un tā ir sportiskā veiksme jeb “cūcene”. Šautuvē pavada dažus desmitus sekunžu un tad nav laika pārdzīvot neveiksmes, bet vēlāk gan,” atzīst biatloniste Madara Līduma, kas šogad Pasaules čempionātā junioriem sprintā ieguva sesto vietu.
Nav lampu drudža
Pēc skrējiena, apstājoties šautuvē, Madaras pulss ir 170 sitieni minūtē. Tieši tad, kad sirds iet vienā ātrā ritmā, jāsāk šaut un nedrīkst pieļaut, ka tā sāk dauzīties lēnām un kūleņot. Tad arī plinte sāks šūpoties. Reizēm biatlonisti pēc finiša atzīst, ka rokas un kājas trīcējušas, ka nav spējuši noķert mērķi un šāvuši pēc intuīcijas. Un gadās, ka veiksmīgi.
Biatlons ar katru gadu kļūstot ātrāks, tādēļ galvenais noteikums – ātra slēpošana. To pierādot sacensības, ka biatlonisti, kas šauj lēni, precīzi un lēni slēpo, par labām vietām necīnās.
“Kad startēju ar pieredzējušām biatlonistēm, piemēram, pasaules kausos, tad ir tāda sajūta, ka neesmu savā dīķī. Tas nav stress vai lampu drudzis, vienkārši nelāga sajūta. Tāda man bija pasaules posmā Esterzundā. Esmu ievērojusi, ja man man šī nelāgā sajūta ir pirms sacensībām, tad neiet labi. Kad sāku sportot un piedalījos rajona slēpošanas mačos, tad gan pirms sacensībām nervozēju. Tagad, to atceroties, pašai par sevi jāpasmaida,” saka Madara.
Pirms Pasaules čempionāta junioriem Koscieļiško Madara brīnījusies par sevi, jo bijusi pārliecinoši mierīga. Un pirms daudziem mačiem Madarai bijušas izjūtas, ko viņa nodēvē “just have a fun” (vienkārši priecājies).
Visiem sportistiem jāizpilda obligātie normatīvi. Ja tajos neiekļaujas, var zaudēt finansējumu tālākiem treniņiem. Tad ir atbildības sajūta, jo viņa nevēlas, lai neveiksme laupītu iespēju sevi attīstīt, pievilt treneri, mīļos, kas jūt līdzi, un pašai sevi.
Piepilda lielākos sapņus
Pasaules čempionātā Koscieļiško Madara pēc uzrādītā laika trijās disciplīnās bijusi trešā ātrākā biatloniste starp vairāk nekā 60 juniorēm. Viņa atzīst, ka reizēm sacensībās solis tomēr ir gausāks. Tas notiek pēc pārlieku liela pārguruma treniņos. Turklāt visu gadu nevar vienādi ātri slēpot.
“Kad Pasaules kausa posmā Rūpoldingā ieguvu 53. vietu, man personīgi tas bija liels sasniegums. Jutos, it kā būtu vinnējusi pasaules čempionātu. Man šogad bija divi mērķi – iekļūt pasaules junioru čempionātā sešniekā un pieredzējušo biatlonistu pasaules posmā – sešdesmitniekā. Un es tos abus sasniedzu. Biju laimīga. Neviens Latvijas juniors biatlonā nebija iekļuvis sešdesmitniekā,” ar sajūsmu atceras M. Līduma.
Lietderīgāki lielie mači
“Par mani pēc Latvijas mačiem laikrakstā “Sports” raksta: “Madara nemāk šaut”. Latvijā pret sievietēm biatlonistēm attieksme ir rezervēta. Bet Pasaules čempionāta rezultāti pierāda, ka mēs ar Lindu Savļaku esam puišiem priekšā,” saka Madara.
Viņa atzīst, ka Latvijas mačos nevar piespiest atdot no sevis visu – un arī tad, kad neizdodas iešaut visos piecos mērķos, viņa nestreso. Tā neesot bezatbildība, tomēr lielie mači viņu vairāk mobilizē, tādēļ tur arī lielāks ātrums un labāka rezultivitāte šaušanā.
“Salīdzinot manu un Lindas šaušanu, es varu teikt, ka Linda šauj fantastiski. Šaušanas ziņā es viņai varu ūdeni pienest un atzīt savu nevarību. Pasaules čempionātā iedzīšanā ieguvu septiņus sodus, tomēr gāju uz visu banku un no sestās vietas atkritu tikai uz astoto. Man priekšā biatlonistes bija guvušas vidēji trīs vai divus sodus,” atceras Madara.
Viņa smej, ka pēc finiša nespēkā zemē nekrītot. Brālis Normunds viņai pārmetot, ka Madara neizliek visu, ko spēj. Pēc finiša paiet minūte, un Madara atkal atguvusi spēkus. Viņa to izskaidro ar trenētību, jo organisms spēj ātri atjaunoties. “Distancē jāizmanto nobraucieni no kalniņiem. Tajās piecās sekundās biatlonists var atpūsties. Turklāt distancē jābūt pēc iespējas atbrīvotākam. Ja esi sasprindzis, ātrāk piekūsti. To visu iemācās no kļūdām,” spriež biatloniste.
Nedzīvo tikai biatlonam
“Protams, tagad manas dzīves lielāko laiku aizņem biatlons. Izklaides nekur nepazudīs, tās noteikti būs vēlāk. Tagad ir laiks biatlonam. Es uz olimpiādi nebraukšu tad, kad man būs 40 gadi. Ja es kaut ko varu sasniegt, tad tikai tagad,” secina Madara.
Viņa ir domājusi par aktīvā sporta ietekmi uz veselību. Viņa paļaujas uz treneri Māri Čakaru un ir pārliecināta, ka viņš trenē pareizi, lai vēlāk nebūtu jānožēlo iesaistīšanās sportā. “Man ir aktīvs un veselīgs dzīvesveids, ja es nedzeru “Coca – colu” un neēdu čipsus, tas nenozīmē, ka es nejūtos pilnvērtīgi. Turklāt jaunieši, kas bāros piedzeras, manuprāt, vairāk bojā veselību nekā es ar sportošanu,” ir pārliecināta M.Līduma.
Pierasts būt prom no mājām. Atgriežoties mierīgajā Gulbenē, jau trešajā dienā ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Darbošanās un aktivitātes. Madara nespēj dzīvot mierā. Jau ģimnāzijas gados viņa apmeklējusi visus iespējamos pulciņus, lai ne mirkli neizjustu, ko nozīmē bezdarbība.
“Tagad ilgu laiku biju Itālijā. Brīžiem bija izjūtas, ka skrienu ar galvu sienā. Kad esmu mājās, satieku draugus un mīļos cilvēkus un uzkrāju spēkus. Un esmu atkal gatava cīņai,” saka Madara.
Viņa zina, ka tuvākie cilvēki pārdzīvo katru viņas veiksmi un uzvaru, kā arī skumst par neveiksmēm. Mammai vienmēr ir Madaras sacensību programma un viņa zina, kad ir starts. Tādēļ, dodoties uz startu, Madara ir pārliecināta, ka viņas fanu klubs tur īkšķus. “Viņu acīs mana vērtība nekrītas pēc neveiksmīga šāviena,” smaidot piebilst biatloniste.
Sports ir nežēlīgs
To atzīst Madara un daudzi sportisti. Panākumi sastāv no sīkumiem, kurus daudzi nemaz nenojauš. Piemēram, Madarai jātrenējas arī tad, kad tepmeratūra ārā ir krietni zem nulles vai arī līst lietus. Biatlonā viņa novērtējusi minūtes un sekundes vērtību. Ir mirkļi, kas šķiet mūžības garumā. “Reiz ēdām vakariņas un pie blakusgaldiņa sēdēja baltkrievi un savā starpā runāja: “Piecas sekundes un divus tūkstošus pazaudēju!”. Man vēl šo izjūtu nav, jo prēmijas junioriem nemaksā. Bet piektās vietas ieguvēja bija tikai pusotru sekundi ātrāka, tas ir tikai pusslēpes garumā. Tāds ir sports, un tas iemāca cīnīties arī dzīvē. Katru reizi es pie sevis nosaku, “cik labi varēšu, tik darīšu”,” secina biatloniste. Sacensībās katra biatlonste citu uzlūko kā konkurenti. Draudzība distancē nepastāv. Kad iet grūti, Madara reizēm sevi šaustot, kā vārdā viņa visu dara. Tomēr treneris viņu uzmundrinot, ka Madara vēl daudz ko var sasniegt. Viņas sapnis ir nokļūt Ziemas olimpiādē un pārstāvēt Latviju. “Kad biju maza, olimpiāde man šķita kaut kas skaists un gaidīts. Gulbenietis Juris Ģērmanis Latviju pārstāvēja slēpošanā un man tas šķita nozīmīgi. Olimpieši, manuprāt, bija izredzētie,” saka sportiste. Un viņa apzinās, ka tad, ja spēs sevi pierādīt, arī viņa pēc gadiem būs izredzētā.
***
Treneris Māris Čakars:
Man bija iespēja trīs dienas būt krievu nacionālās izlases slēpju smērētāju komadā. Tie bija vīri, kas slēpes smērē pasaules čempionātiem un olimpiādēm. Jutu milzīgu atšķirību. Ja mēs “Moskviču” labojam garāžā pašu spēkiem, tad tur ir moderns autoserviss, kas par visu rūpējas.
Meitenes ir malači. Ja vidēji rēķina, ka vienā šautuvē biatloniste pavada nepilnu minūti, tad 7,5 kilometrus pa sarežģītu reljefu, kur augstuma izmaiņa ir 130 līdz 140 metri uz 2,5 kilometriem, noskrien 22 minūtēs. Tas ir ātrs temps.
Latvijas junioru un jauniešu izlasē strādā trīs treneri. Ja starts ir pulksten 9.00, tad jāceļas pulksten 03.00 un jāgatavo divi vai trīs slēpju pāri. Desmit baļļu sistēmā mēs slēpes smērējam uz trim ballēm. Ja būtu augstāki punkti, tad distanci varētu veikt par 15 līdz 20 sekundēm ātrāk, iespējams, ka pat līdz pusminūtei. Ja visu dalībvalstu slēpes saliek pie līnijas un aizslidina, cik tālu var, tad četru valstu slēpes aizslīd divas reizes tālāk. Tomēr arī mēs četru gadu laikā jau esam daudz panākuši un par slēpēm vairs nav jākaunas.
Martā Madara dosies uz Hantimansijsku, kur notiks pasaules čempionāts. Šīs sacensības pielīdzināmas olimpiskajām spēlēm, kas veltītas tikai biatlonam. Madara ir daudz pierādījusi, un, ja pasaules kausā kaut ko spēj izdarīt, tad arī kāds biatlonistu sāk citādāk vērtēt. Ja kāds iedomājas, ka pasaules kausā juniors var labi startēt, ir jāzina, ka tas nav iespējams pat psiholoģiski, jo tiec nospiests kā tāds kaķis.
