Pelēcīgs uzvalks, kaklasaite, spožas kurpes, tas jau vien liecināja, ka viņš nav no klaidoņiem. Rokās viņš turēja baltā zīdpapīrā ietītu ziedu.
25.
Pelēcīgs uzvalks, kaklasaite, spožas kurpes, tas jau vien liecināja, ka viņš nav no klaidoņiem. Rokās viņš turēja baltā zīdpapīrā ietītu ziedu.
– Nebija tik viegli jūs atrast, – viņš smaidīja.
– Kādēļ? – Laura piesardzīgi jautāja.
– Jūs kaut kur steidzaties?
– Jā, protams. Uz bibliotēku, – Laura attapās. Kāpēc viņai ir jāvelta uzmanība kaut kādam svešiniekam?
– Mani sauc Monvīds, – vīrietis piemērojās meitenes naskajiem soļiem. Laura mēģināja iet pēc iespējas ātrāk, cerēdama, ka steidzīgais gājiens nogurdinās vīrieti. Parka vidū viņa apstājās. Monvīds bija gājis tikpat ātri.
– Ko jūs īsti gribat? – Laura nopietni uzprasīja.
– Neko tādu, kas tev nepatiktu, -Monvīds pārgāja uz “tu”.
Laura nosarka.
– Varbūt ieiesim kafejnīcā un aprunāsimies pie kafijas tasītes, – viņš piedāvāja.
– Man jāiet uz lasītavu, – studente aizbildinājās.
– Ak jā, studentiem daudz jāmācās, – Monvīds ironiski sacīja.
– Jā! – atcirta Laura.
– Nedusmojies. Tu man ļoti atgādini bijušo sievu, – Monvīds klusi teica.
– Un tad?
– Apbrīnojami līdzīga, – viņš turpināja.
– Vai viņa ir mirusi? – pašai pret savu gribu Laura painteresējās.
– Jā, jau sen, – Monvīds sērīgi nopūtās, tad pie sevis nočukstēja.
– Priekš manis.
Laura atsāka iet. Monvīds klusēdams gāja blakus.
– Tu nepateici, kā tevi sauc, – viņš aizrādīja.
– Laura, – meitene negribīgi atbildēja.
– Tas tev, Laura, – Monvīds pagriezās pret viņu un pasniedza iesaiņoto ziedu. – Ceru, ka vēl tiksimies.
Nedroši paņēmusi rokās uzmanības apliecinājumu, Laura skatījās, kā vīrietis attālinās. Garām steidzās cilvēki, tie nepievērsa uzmanību apmulsušajai jaunietei. Laura attina balto, plāno papīru. Sarkana roze! Tad viņa turpināja ceļu. Izgājusi no parka, jauniete pagriezās kopmītņu virzienā. Viņas plānos nebija paredzēts bibliotēkas vai lasītavas apmeklējums. Istabas biedrenes skaudīgiem skatiem vēroja kā Laura ieliek rozi vāzē.
– Paklau, skuķi! Kā Laurai ir veicies, – Agrita čivināja – Ak, ja es būtu sastapusi šo bagātnieku!
– Nākamreiz, kad sastapšu viņu, iesaiņošu un uzdāvināšu tev kā dzimšanas dienas dāvanu, – Laura zobojās.
– Tu mani tiešām iepazīstināsi?! -Agrita bija sajūsmā.
– Nemels niekus, – atcirta Laura.
– Labāk skaties televizoru.
Ziņu diktore stāstīja vietējos jaunumus: -…policijā iesniegts ziņojums par izvarošanu. ….ielā ap pusnakti. Uzbrucējs bija maskā. Ja kādam ir kas zināms par uzbrucēju, zvaniet…
– Muļķības, – Agrita izslēdza televizoru. – Droši vien pati uzprasījās. Kā tad būs ar iepazīstināšanu? Es no tiesas gribu ar to vīrieti iepazīties.
– Nē! – strupi atbildēja Laura. Viņā ierunājās sievietes greizsirdība.
***
Nākamos divus mēnešus ik nedēļu vāzē parādījās viena sarkana roze. Monvīds reizi nedēļa sagaidīja Lauru pie universitātes kāpnēm un pavadīja līdz kopmītnes durvīm. Katru reizi viņš uzdāvināja ziedu. Uz Lauras jautājumiem par viņu pašu, darbu, Monvīds atbildēja tik izvairīgi, ka jauniete arī tagad neko nezināja par vīrieti. Viņš bija tik noslēpumains. Toties par Lauru viņš uzzināja pietiekami daudz.
– Cik tālu tu esi tikusi? – Agrita tincināja draudzeni.
Laura paraustīja plecus. Viņa arī pati nesaprata, kāpēc Monvīds meklē tikšanos ar viņu. Viņu sarunās nebija neviena vārda par mīlestību, pat mājiena. Monvīds izturējās korekti. Interesējās par studentu dzīvi, lekcijām, ballītēm, pat par viņas istabas biedrenēm. Vārdu sakot, centās iekarot meitenes uzmanību. Un ko tur liegties, Laurai jau sāka iepatikties satikties ar Monvīdu. Viņš bija interesants sarunu biedrs.
– Meitenes, es tūlīt jums kaut ko tādu izstāstīšu! – istabiņā iesteidzās aušīgā Ilze. – Pilsētā ir uzradies bīstams cilvēks. Mans brālēns strādā policijā, vakar stāstīja. Mēneša laikā ir saņemti četri iesniegumi par izvarošanu.
