Laikraksta
”Dienas Bizness” šī gada 27.marta numurā rakstā ”Ietekmīgāko
lobistu loks nemainās” minēts arī piemērs par lauksaimnieku
nevalstisko organizāciju (NVO) kā kādas grupas biznesa interešu
ietekmīgu aizstāvi. Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) skatījumā
situācija ar lobēšanu lauksaimniecības nozarē nav tik vienkārša,
kā tas aprakstīts.
Jēdzienus
”lobēt” un ”lobisms” sabiedrībā izprot atšķirīgi. Vai
jebkuru mērķu ”caursišanu” Saeimā, valdībā, valsts pārvaldē
var nosaukt par mūsdienīgu lobismu? Kā novērtēt godaprāta
pakāpi, kas virza kādu cilvēku kopu, biedrību aktīvi aizstāvēt
nelielu biznesa grupējumu šauras intereses?
Rakstā
citēts bijušā Ministru prezidenta Andra Bērziņa teiktais: ”Par
ietekmīgām uzņēmēju nevalstiskām organizācijām uzskatu tās,
kuras piedalās valsts stratēģiskā plāna izstrādāšanā,valsts
budžeta projekta izstrādē un sēž pie viena galda ar valdību.”
Secinājums – tās ir nopietnas organizācijas, kas spēj
orientēties tautsaimniecībā un tās attīstībā kopējam
sabiedrības labumam, nevis grupējumi, kas dažādiem līdzekļiem
tikuši pie naudas.
Spriežot
pēc rakstā publicētā, izveidojusies situācija, ka mūsu nozarē
lēmumi tiek pieņemti, nevis stratēģiski vērtējot sekas un
ieguvumus valstij, budžetam, tautsaimniecībai un sabiedrībai
kopumā, bet pildot šauras biznesa grupas norādes. Vai tikai
Zemnieku saeimai ir tiesības ietekmēt visas lauksaimniecības
nozares likteņus?
Lauksaimniecība,
šķiet, ir vienīgā nozare, kurā NVO darbība tiek līdzfinansēta,
proti, ar valsts līdzekļiem subsidēta no Zemkopības ministrijas.
LZF un arī visām citām nozares biedrībām šis finansējums ir
būtisks, tomēr sabiedrības atvēlētā nauda kā subsīdijas
nedrīkst tikt izmantotas pret valsts kopēju un ilgtspējīgu
labumu. Šis finansējums nedrīkst tikt izmantots, lai virzītu
šauras grupas intereses, vēl nevienlīdzīgākā situācijā
nostādot vairākumu citu saimnieku un lauku iedzīvotāju. LZF savā
darbībā aizstāv ne tikai savus biedrus, bet visus Latvijas mazos
un vidējos lauksaimniekus, no kuriem lielākā daļa nav iestājušies
nevienā biedrībā un maz interesējas par politiskiem lēmumiem,
līdz tie sāk viņiem kaitēt.
Latvijā
ir tik maz cilvēku, ka katrs ir jāatbalsta, lai attīstītos
uzņēmējdarbība, tiktu ražoti vietējie produkti ar pievienoto
vērtību un vairotos visas sabiedrības labklājība. Nekādā
situācijā kāda domubiedru grupa nevar sevi uzskatīt par
svarīgāku, bīdot tikai sev izdevīgus lēmumus. NVO ir
sabiedriskas organizācijas, nevis biznesa lobiji. NVO jārūpējas
par visas sabiedrības labklājību, ja tā patiešām ir NVO.
