Daukstu pagasta feldšeru – vecmāšu punktu kopš 1979.gada vada feldšeris Ivars Cakuls, kurš ikdienā gādā par 400 daukstēniešu veselību.
Daukstu pagasta feldšeru – vecmāšu punktu kopš 1979.gada vada feldšeris Ivars Cakuls, kurš ikdienā gādā par 400 daukstēniešu veselību. Mediķis atzīst, lai gan laukos strādāt ir grūti, viņš nespējot iedomāties, ka slimniekus vajadzētu pieņemt kabinetā, kas atrodas pilsētā.
“Esmu pieradis pie šejienes ļaudīm, apkārtējā miera un klusuma. Tagad te ir manas mājas un ģimene. Vai tad citur būs labāk?” prāto Ivars, kad sēžam pacientu pieņemšanas telpā, kas jau pirms krietna laika no zemas guļbūvē celtas ēkas Daukstu centrā iekārtota vienā no tai blakus uzceltajām līvānietēm. Procedūru veikšanai iekārtota arī otra telpa, kurā ir gaiši un patīkami.
Lai gan pie feldšerpunkta durvīm piestiprinātā plāksnīte vēstī, ka feldšera darbdiena sākas astoņos no rīta un kabinetā viņš sastopams līdz pulksten 11.00, tā noklusē par tām pēcpusdienas, vakara un pat nakts stundām, kad Ivars dodas pie slimniekiem mājās. Ja kādam sāp, viņa misija ir steigties palīgā, lai palīdzētu cietējam. Feldšeris nav mēģinājis saskaitīt, cik kilometru pieveikti ar kājām, cik nobraukti ar pašvaldības atvēlēto transportu, cik ar personiskajiem transportlīdzekļiem – vieglo automašīnu, bet visbiežāk – ar velosipēdu.
Nomirst vairāk, nekā piedzimst
“Ja esmu atbildīgs par cilvēku veselību, tad arī pašam jābūt labā formā. To uzturēt palīdz divritenis. Vienmēr svaigā gaisā, vienmēr fiziskā slodze, arī apkārtni var pavērot,” joko mediķis. Sacītais ir patiesība, jo arī šoreiz no mājām uz feldšerpunktu Ivars atripināja, strauji minot velosipēda pedāļus. Izrādās, ceļš aizputināts, bet traktors, lai to atbrīvotu no sniega, ieradīšoties tikai pievakarē. Viņš nesūdzas, jo, kas gan ir nelielas kupenas salīdzinājumā ar tām, kas bristas uz mājām, kurās mīt gados veci un nevarīgi cilvēki, kas nespēj atnākt līdz centram. Feldšeris nav pārcilvēks, tāpēc arī Ivaram bijuši brīži, kad gribējies uz brīdi apsēsties ceļmalā, lai atvilktu elpu, nevienam neredzot, ieņemt zāļu ripiņu, tā protestējot termometra iedaļām, mirkli padomāt, kādus vārdus izvēlēties, lai slimnieka tuviniekiem pasacītu, ka palīdzēt nav iespējams. Ikvienam mediķim šie ir visgrūtāk izsakāmie vārdi, kas tikai ar pūlēm virknējas teikumos. “Visādi bijis, bet tāda ir lauku feldšera ikdiena,” bilst Ivars un uzlūko medicīniskās pacientu kartes, rūpīgi sakārtotas alfabēta kārtībā.
“Diemžēl statistika laukos neiepriecina. Pirmajos darba gados ar lepnumu varēju ziņot, ka manā apkalpes iecirknī 12 mēnešos piedzimuši desmit un vairāk bērnu. Šodien tā nav. Gadā nomirst desmit, bet piedzimst viens vai pat neviens mazulis. Ko te brīnīties, ka mūsu pusē gandrīz katra otrā māja ir tukša, vai arī tajā dzīvo veci cilvēki,” Ivara situācijas raksturojums nākotnei par labu vismaz šobrīd nerunā.
Ivars cītīgi seko valdības izteikumiem, lēmumiem un solītajām reformām medicīnā, bet atzīst, ka šobrīd līdzīgi amata brāļiem esot neziņā par lauku medicīnas darbinieku nākotni. “Ja Ministru prezidents Einars Repše uzskata, ka laukos esam par daudz, tad šādam uzskatam nepiekrītu. Kā ārstu var būt par daudz, ja vairākiem maniem pacientiem, lai nokļūtu pie ārsta Gulbenē, dažkārt rindā jāgaida nedēļa?” Ivars nemaina pārliecību.
Cilvēki spiesti būt paklausīgi
Laukos cilvēki lielākoties ir spiesti būt pacietīgi. Viņi medicīnisko palīdzību meklē tad, kad jau guļ uz gultas. Būtībā tā rīkoties nevajadzētu, jo slimība tiek ielaista un ir grūtāk pacientu izārstēt. Tas ir iemesls faktam, ka ar katru gadu palielinās onkoloģisko saslimšanu skaits.
“Agrāk bija obligātas profilaktiskās apskates, kad mūsu feldšerpunktā noteiktās dienās ieradās ginekologs, fluorogrāfs un citi speciālisti, lai pārbaudītu iedzīvotāju veselību. Šodien doties uz pārbaudi vai no tās atteikties ir katra brīva izvēle. Diemžēl cilvēkiem laukos organisms ir novājināts, jo pārtikā lieto vienveidīgu uzturu. Samazinās imunitāte, tāpēc ļaudis daudz ātrāk sirgst ar augšējo elpošanas ceļu saslimšanām, bronhītiem un citām kaitēm,” uzskata feldšeris.
Nervus bojā bezcerība
Ne vienmēr cilvēks ierodas ambulancē, lai sūdzētos par sirds vājumu, sāpošu muguru, roku, galvu vai citu kaiti. Klauvējiens pie Ivara kabineta durvīm atskan arī tāpēc, lai parunātos, lai izteiktu prieku, ka dēlam vai vīram izdevies sameklēt darbu, ka apciemojuši sen neredzēti radi, lai izsūdzētu bēdas.
“Cilvēks izkrata sirdi un viņam kļūst vieglāk, jo pie mums vēl nav tā, ka laucinieks problēmas risinājumu meklēs pie psihologa. Viņš cīnās pats, ja netiek galā, tikai tad par to stāsta pasaulei. Mēs izrunājamies, un pat zāļu recepte izpaliek,” saka Ivars, piebilstot, ka laukos šodien galvenokārt slimo ar locītavu, nervu un sirds slimībām. “Nervu sistēmu bojā apkārt valdošā bezcerība, bet kaulu kaites savulaik iemantotas no fiziskā darba fermās, lauku brigādēs un tamlīdzīgi. Satrauc, ka slimības, kuru pamatā ir nervu sistēmas traucējumi, nav tikai veciem cilvēkiem. Bērniem atklājas sirdskaites. Parādās arī dažādas ādas slimību formas. Cilvēki kļūst aizvien alerģiskāki, jo mūsu dzīvē ienāk ģenētiski modificēta pārtika, sadzīvē – dažādi ķīmiski līdzekļi. Viss kopā rada nevēlamu rezultātu,” spriež feldšeris.
Pašvaldība neliedz palīdzību
Feldšeru – vecmāšu punkta pastāvēšana ir atkarīga no Daukstu pagasta padomes labvēlības. Tā budžetā katru gadu atvēl noteiktu daļu līdzekļu ārstniecības iestādes uzturēšanai, kas ir divi līdz trīs tūkstoši latu gadā, un pašvaldība neliedz transportu.
Ivars atzīst, ka, izveidojot ģimenes ārstu statusu, feldšeriem strādāt kļuvis vieglāk, jo ir mazāk pacientu, īpaši mazu bērnu, tāpēc katra ārstēšanai iespējams veltīt maksimāli vairāk laika. Dienā ambulanci apmeklē astoņi līdz desmit pacienti.
“Lai gan iedzīvotāji ir izvēlējušies un pierakstījušies pie ģimenes ārsta Gulbenē, tomēr lielākā daļa vispirms meklē palīdzību pie manis. Uzskatu, ka nomierinošām zālēm recepte ir nepieciešama, bet kopumā izveidotā sistēma ir pārāk stingra. Nav pareizi, ka bez receptes aptiekā iespējams iegādāties galvenokārt tos medikamentus, kas dārgi maksā. Cilvēkiem ne vienmēr tiem pietiek naudas,” saka Ivars un norāda uz piezīmju blociņu, kurā viņš pieraksta parādniekus – cilvēkus, kam izsniedz zāles uz parāda. Viņi par tām samaksā tad, kad saņem pensiju. Diemžēl tā ir dzīves uzspiesta uzticēšanās un cilvēku savstarpēja sapratne, bez kuras laukos daudziem būtu grūti iztikt.
“Manī bažas rada fakts, ka ik gadu diplomus saņem vismaz 15 jauni medicīnas speciālisti, bet neviens no viņiem neizvēlas darbu provincē. Mēs pamazām novecojam, kas būs tie, kas strādās pēc mums? Nesagaidīsim brīnumu, ka cilvēki pēkšņi kļūs veseli,” sarunas nobeigumā saka Ivars Cakuls.
***
Ko saka pats par sevi
Man jāpārzina arī veterinārija
Kā feldšerim man jāorientējas arī veterinārijā. Piemēram, kāds penicilīna daudzums injicējams govij, dažkārt, dzīvnieku neredzot, jāizdomā, ar ko tas saslimis. Labi, ka mājās pašiem ir saimniecība, tāpēc arī šajā jomā ir vismaz minimāla pieredze. Veterinārārsts ir Jaungulbenē un ne vienmēr to meklē pirmo.
Ja būtu ministrs – sāktu ar algām
Ja es būtu veselības ministrs, tad vispirms palielinātu mediķu algas. Ar to es domāju ne tikai ārstus, bet arī vidējo medicīnisko personālu. Man ne sevišķi patīk pašreizējā pierakstu sistēma pie ārsta, jo tās rezultātā vienam ir tik daudz pacientu, ka nespēj visus pieņemt, bet citam to ir krietni mazāk. Uzskatu, ka pierakstu sistēmai vajadzēja pastāvēt arī pie feldšeriem, jo mēs esam tie, kas lauku cilvēkam atrodas vistuvāk, tāpēc sarunājam vietu slimnīcā, pieņemšanas laiku pie speciālistiem un tamlīdzīgi. Arī tad, kad nepieciešams izrakstīt miršanas izziņu, neviens ārstu nemeklē. Esmu pārdzīvojis un, kas zina, cik vēl reformas medicīnā pieredzēšu, bet jēgas nav bijis ne no vienas.
Plaša profila speciālists
Tā nav lielība, bet feldšerim jābūt plaša profila speciālistam, jo viņš ir tas cilvēks, kas pirmais nosaka diagnozi. Apskatot slimnieku, ir jāizlemj – vai viņu var atstāt mājās vai jāved uz slimnīcu. Daudzajos darba gados ir gadījies arī kļūdīties, jo mana vienīgā aparatūra ir arteriālā asinsspiediena mērāmais aparāts, fonendoskops un paša iegūtās un nemitīgi dažādos kursos papildinātās zināšanas. Medicīna strauji attīstās. Ar pirms 20 gadiem gūto informāciju šodien būsi nederīgs. Arī medikamenti strauji nomaina cits citu.
Ko saka citi
Ināra Vēverbrante:
– Par mūsu feldšerīti ir vislabākās atsauksmes. Kad bērni bija mazi un daudz slimoja, viņš pat nakts laikā ieradās pie mums, lai mazajiem palīdzētu. Tagad daudz slimo vīrs. Nekad neesam saņēmuši atteikumu palīdzēt. Vislielākais paldies visas ģimenes vārdā!
Tamāra Vašķe:
– Viņš mums ir vislabākais, atsaucīgākais un izpalīdzīgākais. Atliek piezvanīt vai pašiem aizbraukt pakaļ, lai atvestu pie slimnieka, un feldšeris nekad neatsaka. Atsaucīga ir arī viņa dzīvesbiedre Violeta, kuru visi saucam par Maiju. Viņa rūpējas par feldšerpunkta apkārtni un sakoptību, ir gatava uzklausīt tad, kad vīrs atrodas pie kāda slimnieka.
Dzidra Paidere:
– Par mūsu dakterīti, kā mēs viņu dēvējam, varu teikt tikai labākos vārdus. Ilgus gadus dzīvojam Daukstēs, tāpēc atceramies, ka viņš, sākot te strādāt, no pirmās dienas bija atsaucīgs, vērīgs, gatavs palīdzēt jebkurā diennakts stundā. Ar viņu var runāt ne tikai par slimībām, arī par dzīves likstām. Vēlamies, lai feldšerpunkts Daukstēs būtu vienmēr, jo nokļūšana līdz Stariem, un līdz Gulbenei ir apgrūtinoša, īpaši vecākiem cilvēkiem, bet slimība iepriekš nebrīdina.
