Tirzas sociālās aprūpes namā martā godinās piecus jubilārus, kam mūžs jau simtgades otrajā pusē.
Tirzas sociālās aprūpes namā martā godinās piecus jubilārus, kam mūžs jau simtgades otrajā pusē. 20.martā ciemos pie jubilāriem ieradīsies viesi, veltījuma dziesmas skandēs Tirzas kultūras nama sieviešu ansamblis “Atmiņu lietus”, būs dāvanas, ziedi un jauki novēlējumi.
Jubilejas svinības, kas mums šķiet pierasta un pašsaprotama dzīves sastāvdaļa, te mītošajiem vecajiem cilvēkiem jau sen piemirstas. Pārāk sma-ga un vientuļa bijusi viņu dzīves nogale. Šodien 18 aprūpes nama klientiem to vieglāku dara 11 darbinieki, kuri vecīšiem kļuvuši par visvairāk gaidītajiem cilvēkiem. Ne tikai tāpēc, lai sarūpētu siltu azaidu, pasniegtu zāļu tableti, saklātu guļvietu vai aizmestu jakas pogu, jo pašiem pirksti kļuvuši nepaklausīgi. Tāpēc, ka daudziem nama iemītniekiem darbinieki ir vienīgie – vistuvākie cilvēki, kam uzticēt pārdzīvojumus un mazus noslēpumus.
Dzīve te ir rimta un klusa. Pilna maziem priekiem, kas tikai uz mirkli izvēršas patiesi lielā laimē, pilna sāpēm, klusām ciešanām, pārdomām un atmiņām. Aprūpes nama iemītnieki atzīst, ka viņiem te ir labi, tomēr katra sirds pieder tai nelielajai pasaules daļai, ko sauc par bērnību un jaunību. Domas dodas paciemoties pie tiem, ko liktenis lēmis par tuviniekiem. Kur sūtīt domu zirgus, ja daļas no viņiem vairs nav? Tad ir jāiemācās dzīvot vidē, kurā tu esi dzīves likts. Ne vienmēr tas ir viegli. Bet, kas tad dzīvē vispār ir viegli? Kurš var atbildēt, vai dzīvot ir viegli?
Viss ir labi, es pati – slikta
Nelielajā atpūtas istabā riteņkrēslā, jo pašas kājas pašaizliedzīgā un grūtā darbā tā piekusušas, ka šodien vairs nespēj izmērot gaiteni, jo tas šķiet kā nepārejams lauks, sēž sirmgalve un cītīgi vēro filmā notiekošo, kur cilvēki satiekas, iemīlas un izšķiras, lai atkal satiktos, kur tik daudz līdzības ar skatītājas mūžu. Ik pa brīdim pāri vaigiem norit pa asarai. Tās nekļūdīgi zina savu ceļu. Vai mazums sievietes dzīvē to bijis. Vecumdienās tās izlaužas ne tikai skumju brīžos. Arī priekā tās ir klāt, bet prieka – tik vien, kā saujā paņemt.
Mildas Krastiņas, kura ir viena no pieciem jubilāriem, dzimtā puse ir Madonas rajons, bet mūžs metis dažādus līkločus. Kopā ar māsu, kas šodien dzīvo Amerikā un pat pēc trīsreizējas ciemošanās Latvijā, nav pierunājama atgriezties dzimtenē, vadīta pieticīga bērnība. Kara laikā izpostītas mājas, kapā guldīti tēvs un māte. Šodien vecīte palikusi viena un visa viņas bagātība ir vietiņa vienā no aprūpes nama istabām.
“Augstas skolas neesmu beigusi, bet dažādus darbus darījusi. Kad man bija 25 gadi, astoņus gadus nostrādāju Gostiņos stikla pudeļu ražošanas cehā, ko 150 strādnieki lepni dēvējām par stikla fabriku. Ražojām alus pudeles. Visu vajadzēja ātri iemācīties un veikli strādāt. Es piederēju veiklajiem. Trīs gadus nostrādāju par pastnieci Pļaviņu pagastā. Apsviedīguma dēļ gribēja iecelt par sakaru operatori, bet es no tā attiecos. Būdama pastniece, no vienas mājas uz otru dienā nostaigāju vairāk nekā 28 kilometrus. Vakarā ar krišanu iekritu gultā, spēka nebija. Smagās pasta sūtījumu pakas, kuras nevarēju pacelt, vilku pa zemi aiz sevis,” atceras jubilāre, kura lielāko mūža daļu aizvadījusi Līgo pagastā strādājot fermā.
“Gotiņas kopu. Smagi tolaik bija jāstrādā, jo vajadzēja paļauties uz to spēku, kas rokās. tāpēc tagad tās tik nespēcīgas. Lai vairāk varētu nopelnīt, gāju par nakts ganu. Nekādas bagātības netīkoju un pie tādas arī netiku. Šodien bieži domāju, kāpēc tā rāvos, ja no visa pāri palikusi tikai sabojātā veselība. Jūtos kā ciema nabags, kam jāpalīdz. Kurā valstī tas redzēts, ka nevar vecumdienas nodrošināt, mūžu godprātīgi strādājot,” sūrojas sirmgalve.
Par saknapināto naudu viņa iegādājusies radioaparātu, lai ik pa brīdim sekotu tam, kas notiek pasaulē.
“Istabas biedres uz mani ir saskaitušās, jo mana klausīšanās viņām traucējot. Esmu te apkopta kā eņģelis. Viss man labi, tikai pati – slikta, jo esmu slima,” bilst vecīte un atkal pievēršas filmai, lai kopīgi ar tās varoņiem ciestu, mīlētu, priecātos un skumtu.
Draudzenes ir pašas domas
Uz Elzas Kļaviņas skapīša goda vietā nolikta grāmata dzeltenīgos vākos – Antons Tamsāre “Zeme un mīlestība”. Tik daudz tajā līdzības ar lasītājas mūžu, kas aizsteidzies vienā elpas vilcienā. Tik daudz tajā ņemts un dots zemei, jo tirzmaliete Elziņa, kā viņu visi mīļi sauc, kolhoza laikā strādājusi lauku brigādē, neizvēloties vieglākos uzdevumus. Arī šodien viņa labprāt paveic kādu nelielu darbiņu, kas ir pa spēkam. Elziņa nav naska runātāja, tāpēc aprūpes nama vadītāja Ieva Bērziņa stāsta, ka sirmgalve rudenī bijusi visčaklākā pupiņu lupinātāja, bet tad, kad istabas kaimiņiene posusies zeķu adīšanai, viņa čakli ķērusies pie dzijas kamolu tīšanas. Arī grāmatu plauktā diezin vai vēl atradīsies kāda grāmata, ko Elziņa nebūtu izlasījusi. Labi, ka izlasītais pēc laika piemirstas, tāpēc nodarbi var sākt atkal no jauna. Vecīte, kurai martā paliks 76 gadi, dienas vada kavējoties savās domās, kas ir viņas labākās draudzenes.
Sliktā noskaņojumā vaino laika prognozi
Gulbeniete Antoņina Gailīte tikšanās brīdī ir tuvu izmisumam, jo pazudusi viņai tik vajadzīgā baltā tabletīte. Tikai tad, kad daktere atļauj zudušās vietā ieņemt pusdienās domāto, viņa nomierinās. Slikto noskaņojumu sirmgalve piedēvē naktij, kad, ar visādām domām kaudamās, aizbiedējusi miegu, un laika prognozei, kas diezin vai nav trešā vai pat ceturtā. Lai jau mēdz sacīt, ka nevajag pārdzīvot to, ko nav iespējams mainīt, Antoņinai par pārdzīvojumiem savi spriedumi.
Jubilāre stāsta, ka esot cītīga avīžu lasītāja, tāpēc šobrīd neesot lielākas vēlmes, kā izlasīt pilsētas “Domes Vēstnesi”.
“Tur viss par Gulbenes varas vīriem izstāstīts, bet es vairāk nekā 30 gadus Gulbenē Ābeļu ielas dzīvoklītī esmu nodzīvojusi. Žēl, ka tagad te muļļājos pa aprūpes namu. Būtu kājas stiprākas, viena pati varētu iztikt. Ierādīja man istabiņu Gulbenes veco ļaužu dzīvojamā mājā, bet vajadzēja ārstēties. Istabiņas man tik žēl. Trūkst dakterītes Rutas Kalniņas, ko saucu par savējo,” Antoņina mazliet pažēlojas un steidz stāstīt, ko mūžā darījusi.
“Esmu dzimusi netālu no Varakļāniem. Bijām dvīņi. Mums ar brālīti bija divarpus gadu, kad nomira mamma. Tēvs apprecējās otrreiz, bet divus gadus vēlāk pēc mammas nomira. Brālīti audzināt paņēma radinieki, es paliku pie pamātes. Vēlāk brāli paņēma vācu armijā, no kuras viņš neatgriezās. Ilgu laiku dzīvoju Rīgā. Apprecējos, no pirmās laulības bija dēls, bet arī viņa vairs nav. Černobiļā aizgāja bojā. Arī ar otro vīru neveicās, tāpēc 50 gadus esmu viena kā koks. Bērnībā un jaunībā biju tik bailīga un nevarīga, ka odu no deguna nevarēju nodzīt, bet dzīve iztaisīja par cilvēku, kas līdzinās sunim, bez mieta nevar paiet garām,” joko sarunbiedre.
Viņa atceras Valkas rajona Blomes pagastā aizritējušās ganu gaitas, kad 13 gadu vecumā lielākais pārdzīvojums bijis no ganāmpulka noklīdusī saimnieces govs, kas tikai ar pūlēm atrasta. “Gulbenē dažādās iestādēs strādāju par sargu. Nezinu vai tā bija sagadīšanās, bet mani lika tur, kur grūtāk. Kopš mazotnes slimoju ar sirds mazspēju, tāpēc smagumus cilāt nevarēju, bet sargāt gan. Cilvēki visos laikos bijuši dažādi. Kamēr viens vaktē – otrs “strādā”. Pēc sardzē pavadītām naktīm, nezināju uz kuru pusi mājas, tik liels bija nogurums. Tas tikai citiem tā šķiet, kas nu sargam par darbu, bet viņam jāredz viss,” lepni saka Antoņina un brīdi klusē. Esot aizdomājusies. Par ko, to zina tikai viņa pati.
* * *
Līdzīgi upēm aiztek cilvēku dzīve. Divu vienādu nav, tāpēc katra no tām ir atsevišķa stāsta vērta. Katra no tām – naudā neizmērāma bagātība, ko veido atmiņas, dzīvē satiktie laikabiedri, prieks un mīlestība. Kā bijis vairāk, to var pasacīt tikai pats cilvēks.
Fakti
Sociālās aprūpes nama statuss Tirzas lauku slimnīcai piešķirts 2002.gada 1.augustā.
Nodarbināti 11 darbinieki. Šobrīd namā ir 18 klienti.
Izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Tirzas pagasta padomi un Tirzas pamatskolas kolektīvu.
2004.gadā sāksies darbs pie projekta par sociālās aprūpes darba pilnveidi.
Martā jubilejas svin
2.martā – 81 gads Intai Dikmanei.
20 martā – 76 gadi Elzai Kļaviņai.
20.martā – 74 gadi Mildai Krastiņai.
27.martā – 59 gadi Staņislavam Kindzulim.
31.martā – 80 gadi Antoņinai Gailītei.
