– Es gaidu atbildi, – ieskanējās mazliet skarbāka nots. – Tev tiešām biļete ir pasūtīta? Parādi, – Laura nespēja noticēt pēkšņajam piedāvājumam. Vīrietis no žaketes krūšu kabatas izņēma biļeti.
– Es gaidu atbildi, – ieskanējās mazliet skarbāka nots.
– Tev tiešām biļete ir pasūtīta? Parādi, – Laura nespēja noticēt pēkšņajam piedāvājumam. Vīrietis no žaketes krūšu kabatas izņēma biļeti. Viņa tajā ieskatījās: Stokholma.
– Tu teici par Ameriku.
– Vispirms brauksim ar prāmi uz Zviedriju, tad lidosim uz Ameriku. Kāda būs tava atbilde? – Monvīds atkal jautāja.
– Es mazliet padomāšu, – Laura atbildēja. No somas viņa izņēma sulīgu ābolu un tajā iekodās. Te bija, ko padomāt. Pa galvu, pa kaklu mesties avantūrā? Bet varbūt tas ir viņas dzīves lielākais laimests? Mašīna turpināja braukt. Jauniete pamanīja, ka viņi divas reizes pabrauc garām vienai un tai pašai vietai.
– Atver paneļa durtiņas, tur ir salvetes, – Monvīds pamanīja, ka ābola sula ir noķēpājusi meitenes pirkstus.
Viņa atvēra nelielo skapīti. Tur mētājās cigarešu paciņas, šķiltavas, saulesbrilles, arī salvetes. Tad viņa sastinga. Pašā stūrītī Laura ieraudzīja lūpu pomādi. To viņa pazītu pat tad, ja priekšā būtu simts pomādes. To nopirka kopā ar Agritu. Kā tā šeit nokļuva? Izmeklētāja jautājumi… Monvīds… Dažās sekundes simtdaļās viss kļuva skaidrs kā diena. Šausmas! Laura aizcirta durtiņas.
– Kas tad nu? – Monvīds sarauca pieri.
– Tu pārāk ātri brauc.
– Vai izlēmi? – balsī skanēja nepacietība.
Laura sakoda zobus. Viņa ir iekļuvusi lamatās. Ja viņa atteiksies, tad varēja atgadīties tas pats, kas ar Agritu. Un patlaban viņi jau brauca pa nomaļu vietu. Monvīds jau otru reizi aizdomīgi paskatījās uz viņas pusi. Ja nu viņš nojauš, ka Laura ir visu sapratusi?
– Tu teici, ka mēs apmetīsimies uz dzīvi ārzemēs. Es gribu precizēt vienu lietu. Vai mēs apprecēsimies? – Laura nolēma riskēt. Pie pirmās izdevības viņa aizmuks.
– Jā, – viņš nobremzēja auto. – Lasvegasā.
Laura izmisīgi palūkojās apkārt. Nevienas mājas. Kur viņi ir atbraukuši? Jauniete saņēmās. Tagad būs spēle. Rotaļa, kuras nosaukums ir dzīvība. Viņa tēlos kā aktrise.
– Es esmu ar mieru, – viņa drosmīgi teica.
– Tieši to es vēlējos dzirdēt, – Monvīds saņēma Lauras plaukstu un noskūpstīja. Tad neveikli pievilka jaunieti sev klāt. Izņēmis no matiem matu sprādzi, viņš atpina meitenes bizi. Vīrieša lūpas lēnām slīdēja pāri Lauras vaigam līdz apstājās pie viņas lūpām. Laura no bailēm nespēja pat pakustēties. Viņai vairs nebija šaubu, ka ir nokļuvusi maniaka rokās. Vismazākā kļūda, un – viņai beigas.
– Tu esi tik maiga, – Monvīds izdvesa. – Bet mums tagad ir jābrauc.
– Uz kurieni mēs braucam? – Laura, mazliet nomierinājusies, prasīja.
– Pie manis.
Laura pievēra acis un pasmaidīja. Gan jau viņa aizmuks prom. Nokļuvis pilsētā, Monvīds atkal līkumoja pa ielām, līdz apstājās pie daudzstāvu celtnes. Uzbrauca ar liftu piektajā stāvā. Ievedis Lauru dzīvoklī, viņš aizslēdza durvis. Jauniete saspringa. Ja nu šis ceļojums ir mānīšanās?
– Iedod savu pasi, es pasūtīšu tev biļeti.
Laura bez ierunām izņēma no somas pasi. Monvīds labu laiku runājās pa telefonu.
– Kāda nekrietnība, – viņš teica.
– Prāmis ceļā dosies rīt pievakarē, nevis šodien vakarā, kā paredzēts. Laika apstākļu dēļ. Nu nekas, izbrauksim rīt no rīta. Pa nakti atpūtīšos, jo līdz Rīgai braucams prāvs gabals.
Karsts vilnis iesitās meitenei sejā. Palikt kopā pa nakti ar maniaku? Viņa neizturēs.
– Varbūt mēs varam aiziet kaut kur paēst, – viņa jautāja. Kaut kā ir jāizkļūst no dzīvokļa. – Ēdamā pietiek. Es sagatavošu vakariņas, – Monvīds atstāja Lauru vienu pašu istabā.
Viņa metās pie loga. No piektā stāva nenolēkt. Durvis aizslēgtas. Mobilais telefons Monvīdam kabatā.
