Lai stāstītu par cilvēku, viņam ne vienmēr jābūt varonim, kas līdzinās pasaku un teiksmu bruņiniekam vai karaļdēlam.
Lai stāstītu par cilvēku, viņam ne vienmēr jābūt varonim, kas līdzinās pasaku un teiksmu bruņiniekam vai karaļdēlam. Pietiek, ja ļaudis drosmīgi pieveic šodienas problēmas, bet, kavējoties pagātnes atmiņās, tajās nemeklē slikto. Ikvienu notikumu viņi uzlūko kā nelielu dzīves daļu, kas veido neatkārtojamu, vienreizēju un daudzkrāsainu mozaīku.
Arī Stradu pagasta zemnieku saimniecības “Voldemāri” saimnieki Nīta un Alberts Paideri, kuriem maijā skanēs zelta kāzu zvani, sevi ar varoņiem nesalīdzina. Viņu pils un karaļvalsts ir lauku māja un saimniecība, bet lielākā bagātība – abu mīlestība, kas palīdzējusi izaugt diviem dēliem, meitai un audžumeitai.
Plašajā lauku mājas virtuvē katlā burbuļo vakariņu tiesa, plīts svelmainā mute vienu pēc otras ierij sausas malkas šķilas, bet ārā aiz loga pamazām nolaižas vakara krēsla. Rāmiem soļiem apkārtni pārstaigā klusums. Nīta un Alberts apsēžas viens otram pretim pie lielā saimes galda un nesteidzīgi ver acīm neredzamo atmiņu grāmatu. Alberts ir varens runātājs, bet Nītas piekrišanu vīra teiktajam apliecina tikko manāms galvas mājiens.
“Nītas tēvs rentēja māju, lai gan trīs reizes cēla savu, kurā tā arī nebija lemts dzīvot. Vienā karā to nodedzināja, arī otrais ēku nesaudzēja, kolhoza gados visādas nebūšanas sākās,” Alberts stāsta. Vienu pēc otras viņš min dažādas izziņas un atļaujas, kādas vajadzējis, lai pierādītu sievastēva darbīgumu un kolhoza patvaļu, ēku nojaucot.
“Cīnījāmies, lai mums samaksā par materiāliem, ko Nītas tēvs izlietoja būvei. Vienu izziņu vairākkārt vajadzēja pieprasīt, jo neviens nevarēja paskaidrot, kur pazudušas iepriekšējās. Kad dokumentu nodošanai no rokas rokā nebija ticības, tos sūtījām ar pasta starpniecību. Tomēr, lai kā centāmies, neviens par izlietotajiem celtniecības materiāliem mums nesamaksāja, lai gan māju nojauca. Ej nu tagad sazini, vai mēs par maz uzstājām, varbūt kādam tas nebija izdevīgi,” prāto Alberts, kuram vienmēr bijusi svarīga mājas sajūta.
Meiteni pēc pūra nevērtē
“Gatavais romāns – tā mūsu precēšanās 1953.gada 7.maijā. Biju liels dancotājs. Nevienu balli garām nelaidu. Nītai arī vedās dejošana. Citiem puišiem izredžu bija maz. Dejodami iepazināmies un jau pēc gada sākām runāt, ka turpmāko dzīvi varētu veidot kopā,” Alberts smej. Nīta piebalso: “Ko nu par viņu! Nebija tāda, kas viņu aizrunātu un izveicībā pārspētu. Vai tāds puisis var nepatikt?”
“Jaunībā daudzas meitenes pazinu, bet Nīta bija vislabākā un kārtīgākā. Lai kāds trakums galvā, tomēr pie pirmās neskrēju,” draiskās uguntiņas no Alberta acīm pārmetas Nītas skatienā, un virtuvi pieskandina abu smiekli. Tā viņi smējušies gadiem cauri.
“Nekad neesmu vērtējis meiteni pēc pūra. Tas var būt un vienā brīdī pazust. Galvenais ir sadzīvot. Ja divu cilvēku vidū nav satikšanas, kāda jēga mantai? Šodien tā ir, bet rīt var nebūt. Kur mīlestība un saticība, tur arī pārticība,” Alberts prāto un zina, ka šīs patiesības vietā citas nebūs.
Pēc kāzām pieprasa zemi
“Kādas tur lepnas kāzas! No “Jaunmaderniekiem” uz ciema padomi, kur kādreiz atradās Kirova kolhoza kantoris, braucām zirga pajūgā. Ar lepnām mašīnām jau tikai šodien brauc. Kas tad mums – jauniem nabagiem – tai laikā varēja būt? Vakarā kopā ar vecākiem un kaimiņiem pasēdējām. Tās arī bija visas kāzas,” sirmais vīrs smaidot saka. “Baltas kāzu kleitas man nebija. Apvilku labāko, kas bija,” piebilst Nīta. Viņa saka, ka neatminoties to brīdi, kad Alberts pēc gadu ilgas draudzības viņu bildinājis. “Gan jau atceries, tikai stāstīt negribi,” iestarpina bildinātājs. Nīta atzīst, ka sudrabkāzas gan bijušas lepnas.
“Ir jāpaiet gadiem, lai saprastu, ka ar patikšanu vien mūžu nodzīvot nevar. Cilvēkiem jāiemācās pielāgoties. Ja to nepratīs, pirmā jūsma izgaisīs. Ko tad abi iesāks? Taisnība tam, kas teicis, ka dzīve nav rožu lauks. Visādi ir bijis, bet tik lielā naidā, lai pēc tam būtu izlīgšana jāprasa, neesam nonākuši. Tā jau tikai izskatās, ka es esmu visā noteicējs. Mana lielā mēļošana ne vienmēr ir noteicošā,” secina Alberts.
Vajadzējis brigadiera meitu precēt
Pēc apprecēšanās Alberts kolhozam lūdzis piešķirt piemājas zemi jaunas dzīves sākumam. “Uzrakstīju iesniegumu, bet izsauca uz valdes sēdi un pateica, ka man piemājas zeme nepienākoties, jo esot apvienojies ar otru ģimeni. Biju neizpratnē, kāpēc tā, ja pirms kāzām kolhozā ar zirgu aru zemi, lasīju kartupeļus un darīju citus darbus. Pēc garām sarunām tā arī teicu, ja zeme nepienākas, tad man kolhozā strādāt arī nepienākas,” atceras Alberts. Lepnums sitis augstu vilni, tāpēc viņš sameklējis darbu mežā. “Zinājām, ka vecākiem savas rūpes, tāpēc abi bijām apņēmības pilni, gatavi iztikt ar mazumiņu. Ja ar rokas zāģi dienā desmit sterus varēju izzāģēt, tad mēneša beigās labi samaksāja,” to sakot, Alberts uzlūko rokas, kurās kopš tā laika iegūlušas sāpes, arī zāles tās nespēj mazināt.
“Nolēmām, ka pirksim zirgu. Pirmo čigāns mums “iesmērēja” apmēram par 1200 rubļiem. Bija vārgs uz kājām. Sākās zirgu mīšana, līdz tiku pie tāda, kas meža darbos rēkdams vien gāja. Bija vieglāk strādāt, bet tad sākās citas nedienas. Pavasarī kultivēju sievasmātes tīrumu. Piebrauc brigadiere un norāda, ka es ar zirgu uz kolhoza zemes nedrīkstu braukt. Vārds pa vārdam un nonācām tik tālu, ka saņēmu uzaicinājumu doties uz tiesu, it kā esot viņu fiziski aizskāris. Ar tiesu viss nebeidzās, bija aizliegums lopiņu pat ganīt. Laikam baidījās, ka visu kolhoza pļavu zāli apēdīs. Vēlāk izrādījās, ka tik vien manas vainas, ka nebiju par sievu izraudzījies brigadieres meitu,” smej Alberts un notikušo atminas kā labu joku, lai gan neliels rūgtums tomēr palicis. Viņam un Nītai nesaprotami, kāpēc cilvēkos vienmēr mājojis tik daudz skaudības un nenovīdības.
Vērtību saskata koptā zemē
Kad pēc trīs laulībā vadītiem gadiem Nītas un Alberta ģimenē piedzimis pirmais dēls Imants, vecāki nolēmuši, ka pietiek pa pasauli klīst. Jāpērk pašiem sava māja. “Daudzas mājas apskatījām, līdz izlēmām, ka pirksim “Voldemārus”, jo man bija būtiski, lai pie mājas būtu pietiekams daudzums zemes, ko biju gatavs atpirkt. Laukos mājai bez zemes nav nekādas vērtības. Tagad esmu ticis pie lielākas platības, nekā sākumā domāju – jātiek galā ar 98 hektāriem. Agrākos laikos būtu varens “kulaks”,” Albertam tīk pajokot. “Eh, ja būtu jaunāks, tad man pat traktoru nevajadzētu, lai velēnas apvērstu. Ar zirgu pietiktu. Traktors peļņu “apēd” degvielā,” saimnieks rēķina un lepojas, ka šodien kūtī īd 30 lopi, bet pērn pārstrādei izdevies nodot 48 tonnas piena. Sava tiesa zemes atvēlēta ganībām, labībai un sakņu tīrumiem.
“Ja cilvēks nebaidās no darba un veic to godprātīgi, dzīvot var. 21 gadu mežniecībā nostrādāju. Smagākos darbus vēlu vakaros steidzu padarīt. Atceros, mājai jumtu vajadzēja likt. Cita laika nebija, tikai pa naktīm. Spīdēja mēness, bet es situ naglas,” Alberts smaida. Plauktā glabājas kastīte, kurā sarindoti darba mūžā saņemtie apbalvojumi. “Ko par tiem šodien runāt! Tik vien vērtības, kā stutēt pašlepnumu. Mežrūpniekos līdzi goda rakstam nāca prēmija algas apmērā. Kāpēc lai no tās atteiktos, ja godīgi pelnīta,” viņš bilst.
Var nebūt naudas, bet godam jābūt
“Alberts jau vairāk rāvās pa pasauli. Man pietika darāmā mājās. “Voldemāros” piedzima otrs dēls Uldis, pēc 12 gadiem – meita Sanita. Nebija brīža, kad varētu teikt, ka visu esmu padarījusi,” Nītas skatiens pievēršas tam virtuves stūrim, kur dižojas plīts, bet uz tās – viens par otru lielāki katli. Viņa visu mūžu bijusi azaida gatavotāja un visiem mīļu vārdu līdzi devēja. “Nu bērni izauguši un iekārtojušies savā dzīvē. Kad atliek laiks, atbrauc ciemos. Katru dienu viņus gaidu, lai gan zinu, ka viņiem darbs,” Nītai ietrīcas balss, bet Alberts steidz mierināt: “Ko tu, mammīt, neesam mēs aizmirsti!” “Voldemāros” dzīvo arī audžumeita Ārija, kas ir naska palīdze. “Atceros, ka tikai reizi biju uz puikām noskaities un tvēru pēc žagara. Bez atļaujas no kaimiņmājām bija šķiltavas paņēmuši. Nostrostēju un liku nest atpakaļ. Vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam var nebūt naudas, darba, bet viņam vienmēr jābūt godīgam,” Alberts ir stingrs vārdos un darbos. “Viņa sacītais bērniem bija likums,” bilst Nīta, un abi aizdomājas par to, kā būtu, ja kāds no bērniem paliktu uzticīgs “Voldemāriem”.
“Netālu uzcēlu māju arī jaunākajam dēlam, kurš ar ģimeni tajā kādu laiku dzīvoja, tad aizgāja strādāt uz Beļavas pagastu un Ozolkalnā nopirka pats savu māju. Es biju pie vainas, sacīdams, ka, par dzīvokļa īri maksājot katru mēnesi, gadā sanāk prāva summa, bet cilvēks nedzīvo vienai dienai, tāpēc mājai ir vērtība,” prāto Alberts, sajūtot iekšēju sirdsmieru, ko spēcina gadskārtu svētki, kad “Voldemāros” sabrauc dēlu un meitas ģimenes.
“Citas vēlēšanās mums abiem ar mammīti nav, kā vien tā, ja varētu mūžam nomest vismaz 20 gadus nost, tad būtu cits spēks. Bet nedomājiet, ka esam mājās sēdētāji. Uz pensionāru pasākumiem aizbraucam. Labprāt uzrautu kādu danci, bet pēc vairākiem infarktiem baidos būt pārāk straujš,” Alberts steidz paskaidrot. Nītai joks pie rokas: “Tu tik iztaisies par slinku!”
Tā viņi saticīgi joko un jūtas laimīgi “Voldemāros”, uz kuriem savulaik pat ceļa nebijis. Ja divus cilvēkus vieno saticība, tad uz mājām iespējams atnākt pa vismazāko taciņu. Ja saticības nebūs, pat visplatākais lielceļš ap tām metīs loku.
“Sēdies pie galda, es tev ieliešu zupu, tad varēsi iet kādu brīdi atlaisties. Diezgan esi strādājis,” Nīta rosās pie plīts, bet Alberta rokas griež maizes šķēles. “Voldemāros” līdz ar atmiņām ir ienācis miers.
***
Fakti
Alberts dzimis 1933.gada 28.janvārī.
Nīta dzimusi 1933.gada 6.oktobrī.
Abu kāzas svinētas 1953.gada 7.maijā.
