Laura devās uz vannas istabu. Atgriezusi aukstā ūdens krānu, viņa ilgi mazgāja seju. Meitenes skatiens aizķērās pie plauktiņa.
Laura devās uz vannas istabu. Atgriezusi aukstā ūdens krānu, viņa ilgi mazgāja seju. Meitenes skatiens aizķērās pie plauktiņa. Uz tā bija sarindotas dažādas šampūna pudeles. Plaukta stūrī atradās dekoratīva koka lādīte. Laura paņēma to rokās un ieskatījās. Savādi. Dažādas matu sprādzes un lūpu pomādes. Monvīda kolekcija…
Atvērās durvis. Tās viņa bija aizmirsusi aizbultēt.
– Nē, nenāc klāt, – Laura iekliedzās. Kastīte iekrita vannā. – Nenāc! Monvīds bija izģērbies līdz jostas vietai kails un tagad tuvojās Laurai.
– Es tevi izbiedēju? – Monvīds izveda Lauru no vannas istabas.
– Ko tu gribi? – viņa mēģināja sevi vēlreiz saņemt rokās.
– Nebaidies, – viņš čukstēja. Aplaizījis lūpas, vīrietis kā zirneklis apvija rokas ap meitenes augumu.
– Tu taču piekriti kļūt par manu sievu.
Laura pamanīja piebraucam pie mājas policijas mašīnu. Tas būs viņas glābiņš! Izrāvusies no Monvīda rokām, Laura paķēra vāzi un trieca pret loga rūti.
– Palīgā! Palīgā! – viņa iekliedzās. Monvīds satvēra meiteni ap vidukli un aizstiepa uz otru istabu.
– Mūsu reiss tiek atcelts uz nenoteiktu laiku, – viņš nikni iemeta Lauru gultā.
– Tu esi slepkava, – jauniete mēģināja uzlēkt kājās.
– Tu esi tāda pati kā visas pārējās sievietes, kā mana izbijusī sieva, kura aizmuka ar mīļāko, – Monvīds ar visu spēku piespieda Lauru pie gultas. – Es biju cerējis, ka ar tevi būs citādāk. Maiga, uzticama. Tāda, kurai es būšu viss.
Vīrietis veikli sasēja meitenes rokas un kājas.
– Tikai nenogalini mani, – viņa caur asarām lūdzās.
– Tās skuķes dabūja to, ko pelnīja. Es viņas izvaroju. Tā es atriebos par sievas nodevību, – Monvīds noliecās pie Lauras sejas. – Tava draudzene pūlējās mani savaldzināt. Muļķe cerēja, ka es atstāšu tevi un uzsākšu romānu ar viņu.
Pie durvīm atskanēja zvans.
– Tur ir policija. Atbrīvo mani, – Laura sāka kliegt.
