Gulbenietes Anitas Ločmeles hobijs ir makšķerēšana. Daudzi teiks – traks sievišķis.
Gulbenietes Anitas Ločmeles hobijs ir makšķerēšana. Daudzi teiks – traks sievišķis. Bet vai visi ir izbaudījuši rietošu sauli – lielu un sarkanu kā degošu bumbu, varavīksni pēc maiga lietus, kā svīst rīta gaisma un skan putnu dziesmas. Anita to ir piedzīvojusi un izjutusi, kā ir, kad apkārt dzirdama ik burbulīša skaņa un patīkamais “plunkšššššš”.
Agrāk Anita baidījusies kāpt uz ledus, pat tad, ja tas bijis pietiekamā biezumā. Nu jau pati smej, ka modrību esot zaudējusi, bet iemantojusi pārgalvību. Īsti uz plānas ledus kārtiņas viņa nekāps vis.
“Negribas aukstā ūdenī peldēties,” smejot piebilst Anita un atceras, ka interesi par makšķerēšanu pārņēma no draugiem un paziņām.
“Kā nedēļas nogale, tā devāmies pie upēm un ezeriem. Tas bija Sudala ezerā, kad vīrs pirmo reizi iedeva makšķeri un teica, lai ķeru zivis. Droši vien gribēja, lai būtu miers. Saka, ka neprašām pirmo reizi pieķeras tās vislielākās zivis. Arī man pirmajā reizē pieķērās ievērojams breksis, un es ar visu makšķeri no pārbīļa skrēju pie vīra, lai palīdz tikt ar zivi galā,” atceras Anita.
Vispirms sagatavo barību zivīm
Reiz Anitas vīrs Vladislavs esot teicis: “Visas sievietes kā jau sievietes – runā par smaržām, zeķēm un kosmētiku, bet tu? Domā tikai par mormiškām, vizuļiem un zivju barību.” Ilgu laiku Anita prātojusi, ar ko labāk zivis piebarot. Raidījumā “Copes lietas” uzzinājusi, ka nepieciešams samalt saulespuķu sēklas un pievienot rīvmaizi. Efekts bijis labs. “Jau ceturtdien sāku “trīties”, piektdienās man ir svarīgi darbi. Nopērku tārpus, kā arī visu nepieciešamo zivju barībai. Sev varu neko nenopirkt, bet zivtiņām vienmēr atradīsies nauda,” saka Anita.
Ja viņa sestdien vai svētdien dažādu iemeslu dēļ paliek mājās, darbi nevedas, ir satraukums un sajūta, ka pasaulei tūlīt, tūlīt pienāks gals. “Visas problēmas paliek krastmalā. Tikai tad, kad no ūdeņiem taisos uz mājām, atgriežos realitātē. Man makšķerēšana ir relaksācija un atpūta. Pērn uz Vasarsvētkiem ārā bija vējš, nemīlīgs laiks, bet es lūdzos, lai aizved mani uz dīķiem,” atceras Anita.
Toreiz Vasarsvētkos Anita nolīdusi dīķa pretējā pusē (starp makšķerniekiem valda uzskats, ka labāk ķeras tālāk no mājām un pretējā krastā). Pēc brīsniņa izdzirdējusi briesmīgu vīra palīgā saucienu. Metusies klāt. Tā nu Anita palīdzējusi Vladislavam izvilkt desmit kilogramus un 200 gramus smagu līdaku. Ja viņa nebūtu lūgusies braukt, nebūtu arī iespaidīgās zivs.
Atzīmē katru makšķerēšanas reizi
Anita vienmēr iegādājas makšķernieku gadagrāmatu. Piezīmju lapās viņa atzīmē, kurā vietā būts, kādi bijuši laika apstākļi, kāds loms. Viens no daudzajiem ierakstiem liecina, ka 20. februārī Augulienā bijis bagāts loms. Trijatā samakšķerētas 162 zivis. Dažāda lieluma.
“Ne jau zivis vien ir tas, ka vilina doties makšķerēt. Arī sakurinātais ugunskurs, karstās desiņas, kas čurkst uz iesmiem,” saka Anita. Atveras durvis, un ienāk vīrs Vladislavs. “Par labām lietām runājat. Anitai dikti patīk makšķerēšana, un tad viņa aizmirst par visu citu uz pasaules. Piemēram, sola, ka mājās būs pusdienlaikā. Kas tev deva, pārrodas tikai vakarā,” saka Vladislavs. Reiz Anita nolikusi kaltēties sausiņus. Zivīm. Te pamanījusi, ka viena sausiņa trūkst. “Kurš apēda manu zivju sausiņu?” Anita meklējusi, un aizdomas kritušas uz vīru.
Neattur slikti laika apstākļi
Anitai patīk spiningot. Arī tad, kad ir drēgns, nemīlīgs un snieg, ledus vēl nav “pārlējis” ezeru, rokas nosalušas un pirksti neklausa. Vienalga jābrauc. Tagad pavasara naktīs viņa izbaudīs prieku vimbu ķeršanā. Pēc tām jābrauc labi tālu, un gadās, ka nevienu nenoķer. Bet dūša papēžos nav.
“Reiz Aiviekstē vīrs noķēra pamatīgu breksi. Es to uzliku uz skaistas paplātes. Turpat ceļa malā vien sēdējām, un garāmgājēji redzēja gan mūs, gan arī noķerto breksi. Veči ieraudzīja mūsu zivi un uzreiz ieinteresējās, kad mēs dosimies projām. Stāvēja un gaidīja ilgu laiku, jo cerēja, ka tajā vietā būs lērums lielo zivju. Bet tā nenotiek,” smej Anita.
Ne vienu vien labumu atstāj dzelmē
Makšķerēšana ir dārgs vaļasprieks. “Vienmēr gribas nopirkt labāku mormišku. Tā vien maksā piecus latus. Un, nedod Dievs, pirmajā reizē tā aiziet kopā ar zivi. Labākie vizuļi vienmēr aiziet, tāpat kā lielākās zivis. Man bija zils, liels, vienkāršs vizulis, varētu pat teikt – metāla gabals, bet kā uz tā ķērās! Met kur gribi, visur ķeras. Sudala ezerā tas noāķējās. Sirds sāpēja,” atceras gulbeniete.
Anita loma ziņā vienmēr ir turējusi līdzi večiem un pat pārspējusi tos. Vīrieši pie tā pieraduši. “Sievietes liktenis. Tai ir jāpaspēj pagatavot ēst, pieskatīt bērnus, izdarīt mājas darbus un noķert lomu,” saka Anita.
Sieviešu makšķernieču netrūkst
Lielākā zivs Anitas kontā ir līdaka, kas svērusi piecus kilogramus. Bijis liels zandarts, kas degungalā aizmucis.
“Kad liku zivij apakšā uzķeramo tīkliņu, nenovērtēju, cik daudz spēka vajag. Kā zandarts sita ar asti, tā aizgāja kopā ar visu tīkliņu. Varēja redzēt, cik tā bija skaista un liela zivs,” atceras Anita.
Makšķernieki ar acs kaktiņu uzmana, kā sokas citiem. Sēdējusi un vilkusi skaistus sapalus, uzreiz zemledus makšķernieku bari klāt, un no sapaliem vairs ne miņas, ne ziņas.
Arī sieviešu – makšķernieču netrūkst. Un tikai retā no viņām makšķerē sporta pēc. Drīzāk – savam mieram un labsajūtai. Nesen Anita sēdējusi pie āliņģa un dēla sieva jautājusi, vai viņai ķeras.
“Es atbildēju, ka ķeras, bet par zivīm tobrīd nedomāju. Skatījos uz pavasara saulīti un priecājos, kā tā mani silda,” saka Anita un rāda brūni iesauļotās rokas.
Abiem ar vīru – katram savs inventārs
“Mums ar vīru katram ir savi makšķerēšanas piederumi. Nedod Dievs, paņemt otra! Tomēr tik traki jau nemaz nav. Kamēr vīrs slimoja, es paņēmu viņa makšķerēšanas piederumus. Kad atveseļojās, gāja uz veikalu pirkt jaunus. Es vēl piebildu, ka atdošu. Bet ne, principa pēc nopirka jaunus,” atceras Anita.
Anita ar Vladislavu jau tagad plāno, kā pavadīt Lieldienu brīvdienas aprīlī. Dosies uz Aivieksti. Pēc brekšiem. Aiviekstē reiz pieķēries neliels asarītis. Anita grasījusies jau celt ārā, te uzreiz līdaka saķērusi asarīti un pati kritusi par upuri. Anita nosmej, ka tā iet negaušiem un alkatīgajiem.
Ziemā no sievietes makšķerēšana tomēr prasa lielu spēku. Ledus daudzviet ir biezāks par pusmetru, sasniedz pat 80 centimetrus. Lai ar urbi izurbtu āliņģi, nākas gandrīz mesties uz ceļiem. Un, tā kā vajag vismaz piecus vai sešus āliņģus, tad nākamajā dienā sāp roku muskuļi.
“Par katru makšķerēšanas reizi var izstāstīt citu stāstu. Kopumā – uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Par vasarām, kas pavadītas tikai pie ūdeņiem – ar katliem, nepieciešamo iedzīvi un teltīm. Par odiem, kas koduši vai acis ārā, āda niezējusi jau no pretodu indes vien. Par redzētajām Latvijas vietām un sajūtām, esot pie dabas,” saka Anita.
