Gulbeniete Antoņina: – Mani un manus radus izsūtīšana nav skārusi, tomēr es jūtu līdzi tiem cilvēkiem, kas piedzīvoja komunistisko genocīdu un bija spiesti atstāt dzimteni.
Gulbeniete Antoņina:
– Mani un manus radus izsūtīšana nav skārusi, tomēr es jūtu līdzi tiem cilvēkiem, kas piedzīvoja komunistisko genocīdu un bija spiesti atstāt dzimteni.
Jānis no Stāķiem:
– Man 1949.gada martā bija 17 gadi. Labi atceros tos notikumus. Mani un tuviniekus izsūtīšana neskāra, tomēr tās bija drūmas dienas. Visi dzīvoja bailēs un neziņā, un novērtēja to dienu, kuru varēja nodzīvot mājās.
Velta Jurjāne, gulbeniete:
– Katru gadu 25.martā pie Gulbenes stacijas satieku cilvēkus ar sirmām galvām, kas toreiz – izsūtīšanas dienā – bija bērni un jaunieši. Šī man ir satikšanās diena ar cilvēkiem, kas piedzīvoja ciešanas.