Un kā nu ne, ja cilvēkam atpakaļgaitā uzbrauc auto, notriec uz zemes un aizmūk prom. Liecinieki, kuri tobrīd gadījās pagalmā, nespēja neko pateikt. Sarkans “Opel”, tonētiem stikliem, autovadītāju neviens neievēroja.
37.
Un kā nu ne, ja cilvēkam atpakaļgaitā uzbrauc auto, notriec uz zemes un aizmūk prom. Liecinieki, kuri tobrīd gadījās pagalmā, nespēja neko pateikt. Sarkans “Opel”, tonētiem stikliem, autovadītāju neviens neievēroja. Ķer nu melnu kaķi tumšā istabā!
Mazticams, tomēr Niks ļoti cerēja, ka tieši Ksenija ieviesīs skaidrību notikušajā. Viņai vajadzēja redzēt mašīnas numuru.
Šodien Ksenija jau smaidīja. Apsēdies uz pazema ķeblīša, izmeklētājs uz ceļgaliem novietoja diktofonu.
– Numurs? – Ksenija izbrīnījās. – Nē, neredzēju, tas ir, laikam redzēju, bet neatceros, jo nepievērsu uzmanību. Uz aizmugurējā stikla bija uzlīme ar skaitli astoņdesmit. Tobrīd nodomāju, ka cilvēks laikam nesen ieguvis autovadītāja tiesības.
– Pie stūres atradās vīrietis vai sieviete?
– Vai! To gan nepateikšu, – Ksenija mazliet piepacēlās sēdus un nogludināja segas krokas sev uz vēdera, tad kautrīgi piebilda: -Tajā brīdī es tēloju dāmu, tālab biju tik neuzmanīga. Es skatījos apkārt, vai mani kāds neredz kažokā.
– Kažokā? – Niks neizpratnē pārjautāja.
– Jā, – Ksenija kaunīgi nolaida skropstas. – Draudzene Alīda aizdeva kažoku uz brīdi, kamēr es gāju uz veikalu. Saprotiet, visīstākās sabuļādas kažoks! Man nav jausmas, cik tas maksā, zinu tikai to, ka tas ir dārgs. Niks uzdeva vēl pāris jautājumus, taču neko jēdzīgu viņš vairs neuzzināja, jo sieviete visu uzmanību koncentrēja tikai uz sevi.
– Nekas, nekas, – Niks sevi mierināja, braukdams uz pilsētas nomali, lai parunātos ar atlaisto salona darbinieku Arti Kazi.
Sarkanajā divu stāvu koka mājā pie ezera dzīvoja vairākas ģimenes. Pagalmā skraidelēja bērni ar ragaviņām. Uz veļas virvēm žāvējās sastinguši palagi. Un daži bezbailīgi makšķernieki sēdēja uz plānā ledus un copēja zivis. Koka kāpnes, kāpjot uz otro stāvu, nejauki čīkstēja. Gaisā oda pēc kaķu urīna.
