Tirzas pagasta sociālās aprūpes nama pirmajā stāvā nelielā istabā, kurā iespējams nokļūt no priekšnama, atrodas pasaule, ko par savējo sauc jaungulbeniete Inta Dikmane. Šīs ir viņas otrās mājas.
Tirzas pagasta sociālās aprūpes nama pirmajā stāvā nelielā istabā, kurā iespējams nokļūt no priekšnama, atrodas pasaule, ko par savējo sauc jaungulbeniete Inta Dikmane.
Šīs ir viņas otrās mājas. Tām pieder sirmgalves domas un atmiņas, prieka un arī skumju brīži. Par pēdējiem, kuru Intas 81 gadu garajā mūžā bijis ne mazums, viņa nemīl runāt, bilstot, ka izmainīt pagātni neesot ne Dieva, ne velna, kur nu vēl cilvēka spēkos. Inta ik rītu pateicas par katru dienu, kas mūža dāvāta. Dienas ir viņas bagātība.
“Kas man vairāk vajadzīgs? Kāda manta krājama? Visas mīļās un tuvās lietas ir man apkārt – pārceļoties no Jaungulbenes uz šejieni, atļāva paņemt līdzi. Rau, sēžu pati savā, nevis valsts dotā atpūtas krēslā un televīzijas raidījumus skatos pa pašas iegādātu televizoru,” saka sirmgalve. Katrs viņas izrunātais vārds pauž apmierinātību par to, ka ir aprūpēta, paēdināta un apkopta.
“Citur man tik labi nebūtu. Pienāks pavasaris, varēšu iziet ārā un pasēdēt piesaulītē uz soliņa. Tad dienas tādas gaišākas, šķiet, ka arī spēka kļūst vairāk,” piebilst Inta un ar nepacietību ir gatava stāstīt par lielāko mūža daļu.
Nevar iedomāties, ka vajadzētu atgriezties
Sociālās aprūpes namā Inta dzīvo kopš pagājušā gada jūnija. Uz šejieni viņa pārcēlusies dzīves apstākļu spiesta.
“Dzīvoju kopā ar meitu Daci, kura bija kādreizējās Jaungulbenes pienotavas direktore, un viņas draugu. Dacītei nebija lemts garu mūžu nodzīvot. Pārāk ātri aizgāja no dzīves. Ārsti atzina, ka viņai ir reta slimība, ko var izārstēt, ja pamana laikus. Varbūt meitiņai tagad ir vieglāk, bet nevaru pavaicāt, tikai tā domāt. Paliku dzīvoklī kopā ar Daces draugu, nevarējām saprasties, tāpēc palīdzību lūdzu Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētājai Saulcerītei Indričevai. Viņa solīja palīdzēt. Sākumā domāju, ka vajadzēs dzīvot Jaungulbenes sociālās aprūpes centrā, bet tolaik tur notika remonts un tagad esmu te. Nevaru iedomāties, ka vajadzētu atgriezties,” Inta it kā iekšēji nodrebinās.
Vīru noskata Jaungulbenē
“Esmu vietējā no Jaungulbenes pagasta “Auguļu” mājām. Dzīvoju vecāku mājā, kas atradās pusceļā starp Jaungulbeni un Tirzu. Vecākiem bija 45 hektāru saimniecība un lopi. Biju vecākā, brālis jaunāks, bet viņš mazs nomira. Vajadzēja strādāt, ko tam varēju iebilst. Sākās kara laiks. Nomira tēvs. Šodien saku, labi vien, ka tā, citādāk, kas zina, kur mūs visus aizsūtītu, jo viņš bija aizsargs, bet ķeizara laikā – virsnieks. Es drīz vien apprecējos, bet vīru iesauca krievu armijā. Iespējams, tas mūs visus paglāba,” atceras sirmgalve un brīdi paklusē, domās pieminēdama mīļos cilvēkus.
“Vīru Voldemāru Dikmani noskatīju turpat Jaungulbenē. Tās tikai iedomas, ka citur puiši skaistāki un gudrāki. Bieži vislabākais un piemērotākais cilvēks atrodas blakām, tikai viņu jāprot pamanīt,” Inta ir gatava dot dzīvē pārbaudītu padomu.
“Kad precējos, man bija 21 gads, skaitījos pilngadīga, līgavainis tāpat, tāpēc, braucot pie mācītāja pieteikties, iztikām bez vecāku klātbūtnes. Ja par precēšanos būtu izlēmuši ātrāk, kamēr nebijām pilngadīgi, vajadzētu aicināt līdzi vecākus. Agrāk nebija tā, kā šodien, kad gandrīz bērns ar bērnu precas. Nesaprotu, kur tā pasaule steidzas, it kā baidītos kaut ko nepaspēt,” sirmgalve prāto.
“Lepna tā pieteikšanās braukšana bija, tāpat kā atsperu rati, kuros sēdējām. Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā mūs 1943.gada 3. septembrī salaulāja mācītājs Čops. Arī laulāties braucām izpušķotos zirgu pajūgos ar zvanu pie ilkss. Man bija gara, balta klieta, vīrs – melnā uzvalkā ar šlipsi. Trīs dienas kāzas svinējām,” Inta vēlreiz izdzīvo vienreizējo mirkli, kas apliecina: karš nespēj iznīdēt mīlestību un vēlmi diviem cilvēkiem būt kopā.
Uz ballēm brauc ar velosipēdu
“Vai jūs domājat, ka tikai šodien jauni cilvēki iepazīstas ballēs, bet agrākos laikos – ganos? Nekā nebija! Arī manā jaunībā ballētāju pietika. Ar kājām lielus attālumus no mājām līdz deju placim nostaigājām. Uz vienu pusi – bariņā, atpakaļ – divatā. Vai tad varēja būt vēl jaukāk? Ne miegs nāca, ne kājas piekusa. Man patika dejot. Vairāki jaunieši sapulcējāmies un ar velosipēdiem braucām uz ballēm Tirzā un Galgauskā. Bija draugi, kas zirga pajūgā aizvizināja. Par tik lepnām mašīnā, kādas ir šodien, pat iedomāties nevarējām. Toties, kāda bija jautrība!” Intas acis iemirdzas. Cilvēks spēj aizmirst kādu notikumu vai konkrētu faktu, tikai jaunību ne.
“Ja nebūtu sācies karš, varbūt dzīve izveidotos citādāk. Sākumā jau man bija cits draugs. Saņēmu ziņu, ka kritis. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka palicis dzīvs,” stāstītāja piebilst. Intai nepatīk pamācīt, tomēr viņa nenociešas un piemetina, ka agrāk tik vaļīga draudzība starp puisi un meiteni kā šodien neesot bijusi. “Ko lai dara, laiki mainās,” viņa saka.
Patīk politika un Valsts prezidente
Inta nenoliedz, ka sociālās aprūpes namā esot draudzenes, tomēr viņa vislabāk jūtoties savā istabā, kur regulāri skanot radio, jo tikai tā esot iespējams uzzināt, kas notiek pasaulē un politikā. “Kā tad citādi? Politika, ja tai regulāri seko, ir interesanta. Klausos, kur Valsts prezidente ceļo, ko viņa domā par dažādiem notikumiem. Prezidente kā prezidente, bet man viņa patīk. Kad biju maza meitene, Kārlim Ulmanim puķes pasniedzu. Tas jau bija liels gods.
Jaungulbenē tolaik bija 4. mazpulks, kurā aktīvi darbojos, un tiku izraudzīta par priekšnieci. Vispirms biju mazpulcēns, tad diženais mazpulcēns. Lauciņos audzējām dažādus dārzeņus, bet rudenī rīkojām izstādes. Labākos mazpulcēnus apbalvoja. Tolaik Daukstes un Līgo ietilpa Jaungulbenes pagastā, tāpēc rīkojām dažādus mācību pasākumus, kuros nodarbojāmies ne tikai ar dārzeņu audzēšanu, bet mācījāmies slaukt govis un pareizi ravēt stādījumus. Kā mazpulka dalībniece piedalījos dažādās sacensībās. Piemēram, puišiem vajadzēja sajūgt zirgu, bet meitenēm – nojūgt. Dzirnavu silā regulāri notika mazpulku nometne. Ja sāktu stāstīt, ko tolaik mazpulcēni darīja, šodien visi brīnītos,” Intas balsī jaušams lepnums.
Kolhozā bija jāprot izdzīvot
“Visu mūžu esmu aizvadījusi Jaungulbenes pagastā pēc tālām un svešām zemēm netīkodama. Izveidojās kolhozi. Vīrs bija beidzis lauksaimniecības skolu, tāpēc viņu komandēja uz Madonas rajona Kraukļiem par kolhoza priekšsēdētāju. Ciemā vajadzēja sekretāri, tāpēc, kad man piedāvāja šo amatu – devos vīram līdzi. Veidojās darba pieredze. Visi mani pazina. Dažādās vietās strādāju par sekretāri – Adulienā, divus gadus Tirzā, tad – Jaungulbenē.
Kolhoza laikā bija jāprot dzīvot. Galvenais – visu vajadzēja pierādīt dokumentāli. Regulāri bija jārīko ciema sesijas uz kurām deputāti nāca nelabprāt.
Tagad var atzīties, ka daudzus protokolus no galvas sarakstījām, jo kolhoza lietās visu zināju un sapratu. Beigās par labu darbu prēmiju piešķīra. Nevaru sacīt, ka sekretāres darbs apnika, bet nolēmu izmācīties par mākslīgās apsēklošanas tehniķi,” atceras Inta un uz jautājumu, kuros laikos bija labāk dzīvot, piebilst, ka viņai vienmēr bijis labi, jo pratusi pieņemt to, kas ir.
“Cilvēki šodien pārāk daudz žēlojas par bijušo. To izmainīt nevar, kas bijis, tas bijis.”
Grūtā brīdī jādomā uz visām pusēm
Inta ir optimiste. To viņai teikuši daudzi. Optimisms mājo viņas būtībā. Tomēr nav tā, ka ik brīdi seju rotā smaids.
“Nevienam nevaru iedot gatavu recepti, kā saglabāt dzīvesprieku. Esmu pārliecinājusies, ka grūtā brīdi ir jādomā uz visām pusēm, bet vienmēr atrodas padoms grūtību pārvarēšanai. Katrā cilvēka mājo daudz spēka, izturības un enerģijas, tikai paši to neapzināmies. Arī grūtības nevajag dienām un gadiem ilgi nēsāt azotē kā smagu akmeni.
Labāk pasakiet sev tā: “Mierīgs prāts un skaidra sirds, beigts ir beigts un šķirts ir šķirts.” Vai jūs domājat, ka bija viegli pie meitas zārka stāvēt? Bet sapratu, ka mirušu dzīvei neatgriezt. Ko tas mainītu, ja vēl šodien mirktu asarās? Kāda jēga bēdāt par tukšo lauku māju un 60 hektāriem zemes? Ko ar tiem iesākšu? Kapā līdzi nepaņemšu.
Jācenšas domāt uz priekšu. Zinu, ka savā vecumā nekā neražošu un augstus amatus nesaņemšu, bet jātiecas zināt, kas būs rīt, parīt, aizparīt. Mani tas interesē vairāk nekā pagātne,” apņēmīgi saka sirmgalve.
Viņa nebeidz pateikties Jaungulbenes pašvaldības vadītājai un medicīnas darbiniekiem, kas viņu nosūtījuši uz Tirzas sociālās aprūpes namu, jo viņa te nejūtas vientuļi. “Ja katram vecam cilvēkam būtu tik labi, kā man šodien, neviens par dzīvi nesūdzētos, bet vecumdienas vadītu laimē un aprūpē,” saka Inta Dikmane.
***
Pēc tikšanās ar Intu Dikmani vēl ilgi domāju, vai sirmgalves vārdi par to, ka te ir tik labi, tomēr neslāpē īsto patiesību, kuru Inta glabā visslēptākajā sirds stūrītī, to aizslēgdama ar atmiņu atslēgu. Sociālās aprūpes nams daudziem ļaudīm kļūst par otrajām mājām, tomēr tās ir tikai otrās. Labu cilvēku rokas būs mīļas, bet nekad to glāsts nebūs tik maigs kā tuvinieku. Nekur citur nebūs tik labi kā mājās. Bet tikai pirmajās.
