Kā man patīk ekstrēmais sports! Nu baigi! Lai dzīvoju jau piektajā gadu desmitā, savam dēlam esmu gatavs ķēmoties pakaļ.
Kā man patīk ekstrēmais sports! Nu baigi! Lai dzīvoju jau piektajā gadu desmitā, savam dēlam esmu gatavs ķēmoties pakaļ. Protams, kad viņš neredz. He! Kautrējos tomēr. Esmu, kā saka, no vecās paaudzes, mēs esam citādi audzināti – neizcelties, apspiest savas jūtas. Ai! Bet reizēm manā dzīvē tās slāpētās jūtas ir lauztin lauzušās uz āru. Tāpēc tagad cenšos atgūt nokavēto. Un laika man gana, kā nekā esmu bezdarbnieks.
Nesen man gadījās ekstrēms ceļojums. Kā man patīk ceļot! Viennakt pastaigājos pa pilsētu. Skatos – pie daudzstāvu mājas stāv ātrās palīdzības auto. Līdzko iznes slimnieku un sāk braukt, es uzmetos uz kāpšļa, kas pie aizmugures durvīm, un jūtos kā Artis Rasmanis blakusvāģī mocim, ko vada Kristers Serģis. Maucam cauri visai pilsētai ar 160 kilometru ātrumu stundā. Vējš svilpo, smiltis griežas starp zobiem, benzīns smaržo. Eh! Kruti! A ceļš ta bedrains, visas iekšas rauj uz augšu kā lidmašīnā, nudien. Kad ātrais pie slimnīcas strauji bremzēja, es bez spēka nokāpu uz zemes un jutos kā tikko piedzimis Jurijs Gagarins. Četrus kilometrus tak biju šitā ekstrēmi nomaucis.
A ātrās palīdzības šoferis mani ieraudzīja un sāka bļaut. Ko es iedomājoties! Sagrāba mani un aizvilka uz slimnīcu. Nodomāju – laikam grib sniegt neatliekamo palīdzību. Še tev! Izsauca policiju. Aizrāva uz atskurbtuvi. Es dievojos – nu neesmu es pilnā, nudien. Vienkārši galva sareibusi. Tas nelīdzēja, veda uz ekspertīzi. Konstatēja organismā kefīra devu. Tfu! Un palaida mājās. Teica – sodīšot administratīvi par sīko huligānismu. Ar 20 latu naudas sodu. A kur lai ņemu? Esmu bezdarbnieks. Tad nu viņi atmeta man ar roku. Slāju uz māju pusi. Domāju – a kas tur mani gaida? Puika? Tam pašam savas problēmas un intereses. Sieva? Tai par mani mīļāks kaimiņš Toļiks. Tā nu devos taisnā ceļā pie mīļākās. Pie savas sakarnieces, kā es viņu mīļi saucu, pie pasta vienkāršās darbinieces Anniņas. Skaists viņai vārds. Eh! Jau svīda gaisma. Mana žubīte atvēra man durvis žāvādamās. Jautāja, ko es tik vēlu nākot. Saļimu uz sliekšņa. Galīgi nomocījies. Anniņa savāca mani aiz kājām un ievilka dzīvoklī. Es jums teikšu – tālāk viss bija ekstrēmi. Devu savai draudzenei pilnīgu vaļu un fantāzijas brīvību, jo nespēju pretoties pat gribēdams. Tik skatījos un priecājos, kāda viņa man apaļa – kā pūpolītis. Tā bija neaizmirstama na…, nē, neaizmirstams rīts tas bija. Nemanīju, kā mana Anniņa pazuda – aizgāja uz darbu.
Ap pusdienlaiku pārrados mājās. Tur mani ar pūpolu bunti rokās sagaidīja laulene Antonija. Kā ienācu dzīvoklī, tā sāka vicot ar pūpolzariem mani, kur pagadās. Es brēcu, bet atkal jau nespēju sievietei pretoties. Antonija mani padarīja raibu un strīpainu kā Lieldienu olu. Puika, nedomājiet, nenāca man palīgā, bet paņēma savu skrituļdēli un aizgāja pagalmā nodarboties ar ekstrēmo sportu. Es lūdzos, lai nepamet tēvu nelaimē. Viss velti. Un tad sieva iesvieda mani gultā. Un es jutos kā muša zirnekļa tīklos. Un atkal man nācās nolūkoties sievieša apaļumos – tik maigos kā pūpolīšos. Ak, vells! Man likās – es izlaidīšu garu. Taču… no rīta jutos kā no jauna piedzimis.
