Dzirkstele.lv
Atrast savu vietu pasaulē nav viegls uzdevums. Par to liecina ne tikai sarežģītais personības izaugsmes ceļš, kas jāpiedzīvo katram, bet arī gluži praktiski skaitļi: Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2021. gadā jauniešu bezdarba līmenis bija 14,8 %. Kaut arī apmēram divas trešdaļas jauniešu ir ekonomiski neaktīvi – pārsvarā vēl mācās un darbu nemeklē, ir skaidrs, ka darba tirgus jauniem cilvēkiem nav viennozīmīgi atvērts. Pieredze starptautiskā vidē darbā ar jauniešiem no dažādām valstīm ļauj izdarīt dažus secinājumus par jauniešu konkurētspēju darba tirgū.
Katrai paaudzei ir savas īpašas prasmes, zināšanas un priekšrocības, un mūsdienu jaunieši nav izņēmums. Vērojot jauniešu konkurētspēju darba tirgū, redzu divas lielas tendences.
Salīdzinājumā ar gadus desmit senu pagātni, īpaši strauji mainās sabiedrības tehnoloģiju lietošanas prasmes: jaunieši viegli orientējas dažādos digitālos rīkos; jo jaunāks cilvēks, jo tehnoloģiski viedāks un jo radošāk izmanto tehnoloģiju sniegtās iespējas. Nemaz nevajag salīdzināt ar vecāku vai vecvecāku paaudzi – nereti atšķirības gana spilgti izpaužas pat starp padsmitniekiem un tiem, kam ir starp 20 un 30. Spēja ne tikai izdzīvot, bet arī ērti dzīvot digitālā pasaulē nenoliedzami ir liela priekšrocība.
Otra tendence, kas pieņemas spēkā – sevišķi Rietumu pasaulē, bet ar augšupejošu līkni arī Latvijā – un ar kuru būtu jārēķinās darba devējiem, nav vērtējama tik viennozīmīgi. Proti, jaunieši ir daudz atvērtāki pārmaiņām nekā viņu vecāki. No vienas puses, nauda vairumam jauniešu nav galvenais, pēc kā tiekties, daudz svarīgāk ir justies emocionāli labi savā darbavietā – varbūt tāpēc, ka daudzi ģimenes veidošanu atliek uz tālāku nākotni un nav ne par vienu finansiāli atbildīgi. Viņi nemaz nemeklē stabilu darbu, pamēģina šo un to un ir gatavi jebkurā brīdī pagriezties un aiziet, ja darbavietā nejūtas labi. No otras puses, bieža nodarbošanās maiņa zināmā mērā ir saistīta arī ar jau minēto tehnoloģiju uzvaras gājienu un tā ietekmi: daudzi nespēj ilgstoši noturēt uzmanību un fokusēties uz vienu mērķi, tāpēc pārāk ātri padodas – tiklīdz kaut kas nesanāk, met visu pie malas, kaut arī ar nelielu piepūli varētu gūt vērā ņemamus panākumus.
Tomēr īpaši es gribētu izcelt vēl vienu profesionālo kvalitāti, kas jauniešiem ir vajadzīga – pārliecību par sevi un līderības prasmes. Jā, tieši prasmes, kaut arī biežāk dzirdam apzīmējumu “līdera dotības”. Līderībai vienmēr ir bijusi liela nozīme, un kapitālismā bez tās neiztikt. Kamēr vien būs iespēja kaut ko pārdot, šīs prasmes būs ļoti svarīgas. Tas nenozīmē pārdot tikai preces vai pakalpojumus, bet arī idejas, imidžu, talantu. Pārdošana ir jebkādu domu apmaiņa, un tas, kurš piekrīt otra skaļi izteiktajai domai, savā ziņā ir pircējs. Tāpēc līderim – jebkura darba vai projekta vadītājam – ir ļoti svarīgi mācēt pārdot tieši idejas un panākt, ka darbinieki tās labprāt “nopērk”. Līderība ir vienlīdz svarīga arī darba ņēmējam: ja jaunietis spēj pierādīt, ka ir patstāvīgs, prot pats organizēt savu darbu un risināt izaicinošas situācijas, viņš ir konkurētspējīgāks darba tirgū un ātrāk virzās pa karjeras kāpnēm.
Vērojot jauniešu darbošanos un atceroties arī savu pieredzi programmā Southwestern Advantage, kuras ietvaros ap 2000 studentu no vairāk nekā 200 pasaules augstskolām katru vasaru pārdod izglītojošu grāmatu un tiešsaistes materiālu sistēmu amerikāņu un kanādiešu ģimenēm, secinu, ka līderības prasmes patiešām var apgūt. Vērojot programmas dalībniekus – igauņus, latviešus, lietuviešus, poļus, slovākus un turpat blakus amerikāņus, jāteic, ka amerikāņi ir daudz eskpresīvāki, skaļāki, komunikablāki, runātīgāki (kas nav viens un tas pats). Toties mūsu – austrumeiropiešu un ziemeļeiropiešu – privilēģija ir labākas taktiskās un stratēģiskās domāšanas spējas un pacietība, kas nepieciešama sistemātiskam darbam. Un te programma parāda interesantus rezultātus. Ja skatāmies uz pārdošanas rādītājiem starp jauniešiem, kuri programmā piedalās pirmoreiz, pirmo vietu mēdz ieņemt pa kādam eiropietim, bet parasti TOP 10 veido amerikāņi. Toties tajā grupā, kas programmā piedalās atkārtoti, eiropieši izteikti dominē. Jā, mēs no dabas neesam tik runātīgi un droši, bet sistemātiskums un apmācības dod noturīgus ilgtermiņa rezultātus.
Līdera prasmju apgūšanai nav obligāta dalība tādās pašizaugsmes progammās kā mūsējā, jo tā ir izaicinoša un ne visiem piemērota. Tomēr šīs prasmes var trenēt ikviens savā ikdienā. Es ieteiktu katram jaunietim brīdī, kad kaut ko negribas darīt, jo ir bail, atļauties 3 sekundes drosmes. Tieši tik daudz ir vajadzīgs, lai, piemēram, paceltu roku, ja pasniedzējs uzdod kādu darbu, ko neviens negrib uzņemties. Atpakaļceļa nebūs, nāksies izdarīt varbūt kaut ko sarežģītu un laikietilpīgu, bet tā izrādīsies vērtīga pieredze. Neviens neliedz baidīties, taču paskatīties uz lietām tuvplānā noteikti vajag. Varbūt iepatiksies un izdosies, varbūt nē, bet to nevar uzzināt nepamēģinot. Ja vien ir iespēja, noteikti vajag iziet ārpus savas komforta zonas un uzņemties to, ko citi neuzņemtos. Varbūt tieši šī pieredze dos priekšrocības darba tirgū, jo darba intervijā noteikti būs jūtams, kurš pretendents ir vairāk pārliecināts par sevi, izgājis cauri neveiksmēm, labāk tiek galā ar emocijām.
Otrs ieteikums – kritiski izvērtēt, cik daudz iespaidojamies no apkārtējo viedokļa. Ne vienmēr ir jāiet pret kritiku, taču jāmācās izšķirt, vai tā ir konstruktīva un palīdz virzīties uz priekšu, vai arī kādam vienkārši kaut kas nepatīk – un tas gan nedrīkst būt ceļa rādītājs. Dzīvojot tā, kā grib citi, cilvēkam nekad nebūs sajūtas, ka viņš dara to, ko vajadzētu un gribētos darīt, un arī rezultāts nebūs apmierinošs. Piemēram, cilvēkam šķiet interesanta konkrēta darbavieta vai jauna iespēja, bet viņš pat nepamēģina aiziet uz interviju vai uzzināt vairāk, jo kāds cits par šo iespēju ir pateicis kaut ko negatīvu. Kāds grib iestāties mūzikas grupā, bet draugs saka, ka nav jēgas; cits neaizbrauc Erasmus apmaiņas programmā, jo apkārtējie spriež, ka nav vērts. Diemžēl lielākoties “eksperti”, kuros jaunieši ieklausās, paši nav darījuši vai piedzīvojuši neko no tā visa, taču viņi ir tuvi, tāpēc viņu viedokli gribas uztvert kā labāko padomu pasaulē.
Bet darba devējiem es ieteiktu negaidīt, ka 18–25 gadu vecumā jaunietis jau būs pieaudzis, “gatavs” cilvēks. Briedums dažādās nozarēs iestājas dažādos vecuma posmos, reizēm arī vēlāk nekā 25 gadu vecumā, un tāpēc darba devējiem ir jāmācās palīdzēt jauniešiem, nevis tikai jāuzdod izpildīt darba pienākumus. Profesionālās prasmes jaunieši iemācīsies, toties emocionālo labsajūtu nodrošina galvenokārt darba devējs – un tas ir taisnākais ceļš, kā iegūt vērtīgu, mūsdienīgu, uz pārmaiņām un visu jauno orientētu darbinieku.
- Kristaps Kaža, Southwestern Advantage pārdošanas vadītājs
