Mani izbrīna, ka tiek runāts par to, ka Latvijas lauksaimnieki savā saimniecībā varētu ņemt darbā bēgļus. Man ir liela saimniecība, kurā darbs dzen darbu, bet neesmu uz to gatava. Man nav kur ņemt tulku, kurš stāvēs tīruma malā un šādam strādniekam skaidros, kurš ir standarta, kurš nestandarta burkāns. Strādnieki ražas novākšanas sezonā man ir ļoti, ļoti vajadzīgi, tikai ne šis bēgļu kontingents būs tas, kas strādās. Tā ir taisnība, ka rudens sezonā man vajadzētu saimniecībā vismaz desmit cilvēkus, kas palīdz, jo ir jāvāc divi hektāri burkānu, kur tad vēl pupas un kartupeļi! Astoņi cilvēki uz kartupeļu novācamajiem kombainiem vien ir vajadzīgi. Diemžēl tuvākajā apkārtnē nav cilvēku, ko uzaicināt talkā. Talcinieki ir kļuvuši pārāk dārgi. Par desmit eiro dienā viņi vairs nestrādā, bet es neesmu tik bagāta, lai maksātu vairāk, lai viņus atvestu un aizvestu, lai sarūpētu viņiem cigaretes, alu, brokastis, pusdienas un vakariņas. Visus ieņēmumus atlīdzinu par kartupeļu kombainu izmantošanu. Tomēr ne jau bēgļi strādās viņu vietā. Bēgļi labākajā gadījumā varētu kādu naglu, āmuru vai skrūvīti pienest. Neviens zemnieks viņus uz lauksaimniecības tehnikas agregātiem nesēdinās. Laukos zemniekam nav tāda laika, lai viņus mācītu strādāt un vēl pieskatītu. Es viņiem palestīniešu un sīriešu ēdienus pagatavot arī nepratīšu.
Bēgļiem pietiks pārdzīvot šo ziemu, lai jau nākamajā pavasarī viņi paceltu cepures un dotos tālāk. Lielākā daļa no viņiem ir tikai vieglas dzīves kārotāji, kuri nekad nelīkņās manās burkānu vagās no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ja viņi ir tikuši laukā no savas valsts, tad meklēs tikai tādu vietu, kur dzīvot ir vieglāk un labāk, gluži tāpat kā zivis, kas meklē, kur upē dziļāka vieta. Laukos viņi nekad neintegrēsies. Godīgi sakot, es esmu ārkārtīgi dusmīga uz šiem bēgļiem. Esmu savas Latvijas patriote, tāpēc nekad nespēšu saprast, kāpēc mūsu – latviešu cilvēkiem – neatvēl miljonus, lai viņi nebrauktu projām no Latvijas? Kāpēc tagad esam gatavi tērēt miljonus, lai tiktu pie liekām problēmām, pie svešas reliģijas un tamlīdzīgi. Esmu kaujinieciski noskaņota. Saprotu, ja no kara plosītas teritorijas bēg projām mātes ar bērniem, bet ja bēg spēcīgi, jauni vīrieši. Ja, tādam vīrietim uz pleca sēžot, desmit gadus vecs bērns jau rāda žestu, ka jāpārgriež rīkle, tad tas vairs nav bērna joks, bet ļoti nopietna problēma. Viņiem tiks sarūpēti labi apstākļi, mūsu valsts vēl sagrūdīs naudu no mūsu nodokļiem, kas tad vainas nedzīvot!
Pierakstījusi Malda Ilgaža
