Vakar tika atzīmēta Starptautiskā Senioru diena. Tā liek aizdomāties par veciem, pamestiem un vientuļiem cilvēkiem, kuri palikuši bez aprūpes. Vienmēr ar žēlumu raugos uz viņiem, no kuriem daļa ir tikpat bezpalīdzīgi kā mazi bērni. Viņi nodzīvojuši ilgu mūžu, gājuši cauri dažādiem likteņa pārbaudījumiem un nebūšanām. Un tāpēc vien ir jāciena. No viņiem var daudz mācīties, jo uzkrāta milzīga pieredze. Viņu dzīvesstāstos ir vērts ieklausīties, jo kādu atziņu noteikti varu paņemt sev un kādreiz tas noteikti noderēs. Skumji, ka viena sabiedrības daļa uzskata, ka viņiem sirmgalvji ir kā smaga nasta uz pleciem. Vēl skumjāk, ja šiem cilvēkiem jādzīvo veco ļaužu pansionātos kā izolētajai sabiedrības daļai, lai gan, no otras puses, daudziem tur varbūt aizrit labākas vecumdienas, it īpaši, ja viņi ir vientuļi. Par savu tanti, kurai ir jau gandrīz 90 gadu, rūpes uzņēmusies mana kursabiedrene no studiju laikiem. Viņa aprūpē un brauc ciemos, lai gan abas nav radinieces, bet gadiem ilgusī sirsnīgā draudzība turpinās. Apbrīnojami, ka sirmgalve savā vecumā prot darboties ar datoru, sazināties ar e-pasta palīdzību un lasa internetā ziņas. Joprojām dzīves gudra un vitāla sieviete. Mana vecmamma savos gados arī ir spirgta un dzīvespriecīga, ar visu galā spēj tikt pati. Neviens nav mūžīgs un nevar iepriekš zināt, kā aizritēs vecumdienas, kāda būs veselība, vai būs vajadzīga palīdzība un vai būs, kas to vēlēsies sniegt.
Vai cilvēkiem kā nasta?
00:00 02.10.2015
52