Nobijušies –
tādi šobrīd izskatās latvieši, kad tiek skarts bēgļu
jautājums. Kāpēc ir šāda sabiedrības reakcija, kas dažkārt
vērtējama pat kā agresīva, skaidro profesore, daktere, Eiropas
Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas ārstu asociācijas
prezidente Gunta Ancāne.
„Saasinātā
bēgļu situācija šobrīd rada mūsos bailes, bet tās nav bailes
par rītdienu – no tā, kas notiks nākotnē. Tās ir bailes
no tā, kas notiek šodien. Acīmredzama ir mūsu līdzšinējā
neveiksme spēcīgas un stabilas valsts identitātes veidošanā –
valstī, kuru sauc Latvija. Šeit latviešu valodas skanējumam jābūt
tikpat pašsaprotamam kā Vācijā, Polijā u. tml. Mums šobrīd
nav šā drošā pamata, daudziem ir šaubas par savu identitāti un
piederību,” skaidro profesore, daktere Gunta Ancāne.
Viņasprāt,
valsti šobrīd „notur” tikai daļa iedzīvotāju – tie,
kam rūp Latvija kā vieta, kur var brīvi, saskaņā ar savu
identitāti augt un attīstīties, brīvi noteikt savu likteni ar
vēlmi piederēt Latvijas tautai un piedalīties tās likteņa
veidošanā. „Tie ir aktīvie un enerģiskie, kas strādā, dara,
reizēm kļūdās, ceļas un dara atkal, veic daudziem nepieciešamus
darbus, stājas Zemessardzē, ar to rādot, ka lieli un diži darbi
cilvēkiem ir pa spēkam arī teritoriāli nelielā valstī. Tie ir
tie, kas saprot: sava valsts – tā ir brīvība, brīvība
dzīvot, augt un attīstīties savā kultūras un vērtību sistēmas
vidē. Jebkurā citā valstī ir jāpakļaujas citu izveidotajiem
dzīves noteikumiem,” uzskata profesore Gunta Ancāne.
Profesore
turpinot norāda, ka spēcīgas valsts iekšējā, emocionālā
struktūra ietver sevī arī valodu – valsts valodu. Valsts
spēks ir arī faktā, ka, pārbraucot robežu, ir dzirdama valsts
valoda. Valoda un tradīcijas ir tās, kas satur cilvēkus kopā.
Citāts no Satversmes komentāriem ir daiļrunīgs: „Latviešu
nācija, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu
valsti, lai varētu brīvi noteikt savu likteni un dzīvot valstiskā
vienībā, kur nācijas nacionāli kulturālā identitāte sakrīt ar
valsts nacionāli kulturālo identitāti. Latvijas valsts nacionāli
kulturālo identitāti lielā mērā nosaka latviešu valodas kā
valsts valodas konstitucionālais rangs, jo latviešu valoda ir
valsts nācijas valoda.”
Nebrīvības
laiku seku ietekme
Jautājums
par valodu ir arī tautas pašcieņas un vērtību jautājums. „Mēs
gan kā tauta, gan kā atsevišķi cilvēki savās galvās neesam
sakārtojuši vērtību jautājumu. Aizvien neprotam atšķirt
patiesību no blēdības. Pieklājību jaucam ar pazemību un
padevību, emociju izteikšanu – ar emociju „izgāšanu”.
Vēstures notikumos bija situācijas, kad cilvēki (okupanti) ierodas
pie mums ar vēstījumu, ka viņi nāk mūs atbrīvot un vēlas
draudzēties. Tā gadījās, ka aizmirsām – nebijām viņus
lūguši palīdzēt un neilgojāmies pēc viņu palīdzības. Mēs
ātri vien pamanījām, ka tie, kas atnāca „palīdzēt”,
patiesībā ērti iekārtojās un mūsu situācija ar viņu
palīdzēšanu neuzlabojās, tieši otrādi – tā
pasliktinājās. Mēs nonācām kontaktā ar cilvēkiem, kuri pieder
citām tautām, kuriem sveša bija (ir?) eiropeiskā vērtību
izpratne – manas tiesības beidzas tur, kur sākas otra
cilvēka tiesības,” skaidro profesore.
„Mēs
atļāvām „palīdzētājiem” aizmirst, ka viņi ir nākuši ar
skaistiem vārdiem palīdzēt, un atļāvām te apmesties kā
saimniekiem savā zemē. Un tas, ka viņi kļuva par saimniekiem mūsu
zemē, visskaidrāk izpaudās faktā, ka latviešu valoda dažādos
veidos tika nīcināta un pazemota, un nolikta otrā vietā, un tas
diemžēl joprojām turpinās. Krievu valodas Latvijā joprojām ir
par daudz.
Šobrīd
ir tieši tā pati situācija ar bēgļiem: vārdi un darbi jeb
ideāli izfantazētais un realitāte nesaskan – priekšplānā
izvirzās skaisti vārdi par cilvēku tiesībām un humānismu. Bet
patiesībā mēs jau redzam, ka jautājums ir sarežģītāks,”
uzsver Gunta Ancāne. „Daudzi palīdzības meklētāji nenāk kā
izmisuši cilvēki, kuri bezspēkā saļimst un jūtas pateicīgi par
izrādīto mazāko laipnību viņu nelaimē. Nē! Viņi nāk ar
prasībām. Viņi ierodas, konsekventi demonstrējot, ka viņu
brīvības ir kaut kādā ziņā svarīgākas nekā to cilvēku
tiesības, kuru palīdzību viņi lūdz. Ja mēs laikus neatgādināsim
viņiem nepieciešamību respektēt to cilvēku tradīcijas, pie kā
ierodas pat ne kā ciemiņi, bet palīdzības lūdzēji, mēs
atkārtosim savas vēsturiskās kļūdas. Tādu mums diemžēl ir
bijis pietiekami. Bet tauta, kuras likumi viņas pašas zemē netiek
ievēroti, nevar tikt cienīta un neizbēgami tiks pazemota.”
Vēsturisko traumu emocionālās sekas
„Vēsturiskā
neveiksme mūs ir nobiedējusi. Vai varat iedomāties kādu no
lielajām un stiprajām valstīm, kurās pārliecinoši neskanētu
valsts valoda? Pārbraucot robežu, mēs dzirdam, cik dziļi cienīta
ir valsts valoda Zviedrijā, Polijā, Krievijā un arī Lietuvā un
Igaunijā. Savukārt mēs esam tāda īpaša valsts, kurā valsts
valoda netiek cienīta. Rezultātā – ja netiek cienīta
valsts valoda, netiek cienīti arī tās valsts cilvēki. Ja
iedziļināmies, tas patiesībā ir jautājums par „būt vai nebūt”
tautai. Tas ir dzīvības un nāves jautājums – vai mēs
pastāvēsim, vai asimilēsimies? Un situācijā, kad neesam tikuši
galā ar šo pirmo vēstures doto uzdevumu, mēs jūtamies negatavi
nākamajam,” par esošo situāciju stāsta Gunta Ancāne.
„Manuprāt,
pirmā lieta, kas mums būtu jādara, – atklāti par to
jārunā. Mēs esam nesekmīgi izgājuši pirmās klases vielu un
tagad baidāmies no otrās klases uzdevumiem. Nevajag baidīties no
otrās klases uzdevumiem, vajag apsēsties un apgūt pirmās klases
vielu. Respektīvi, sakārtot attiecības savā zemē, sakārtot
attiecības ar cilvēkiem, kuri runā citā, nevis valsts valodā.
Atrisināt šo situāciju ar pašcieņu. Katram cilvēkam Latvijā,
satiekoties ar ļaudīm, kuri šeit uzturas vismaz sešus mēnešus,
sākot no šodienas, būtu jāatsakās lietot jebkuru citu valodu,
izņemot valsts valodu,” par iespējamajiem risinājumiem teic
Gunta Ancāne. „Arī tie, kuru mājas valoda ir cita, ja viņi
dzīvo Latvijā, tad ir ieinteresēti, lai valsts ir stipra un
vienota. Viena valoda sabiedriskajā telpā vieno cilvēkus. Tas ir
spēks. Būtu labi, ja tie, kas mājās runā latviešu valodā,
palīdzētu pārējiem, tad mēs būtu gatavi pārbaudījumam –
integrēt kultūras, tradīciju un valodas vidē jaunienākušos,
neapdraudot savas valsts iedzīvotāju labklājību.”
Rezumējot
profesore uzsver, ka ir jārīkojas nekavējoties: „Ir pēdējais
brīdis šo apstādināt, laiks sev pajautāt: „Vai mums ir
pašcieņa? Vai ir lepnums un gods?” Ja mēs visi no rītdienas
runāsim latviski, mēs iegūsim tikai cieņu. Šī cieņa, ko
ieraudzīsim citu cilvēku acīs, ļaus lēnām attīstīties un
izveidoties mūsu pašcieņai. Un tad mēs kā nobrieduši, pašcieņas
pilni cilvēki sagaidīsim tos, kam mūsu palīdzība ir
nepieciešama, jo zināsim, ka varam izveidot tādu struktūru, tādus
likumus, kur, cienot otru cilvēku vajadzības un ērtības,
nenoniecināsim paši savējās.”
