Jau kopš 1931.gada 4.oktobrī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Dzīvnieku aizsardzības diena, diena, kurā cilvēki tiek aicināti aizsargāt dzīvniekus, rūpēties un nest atbildību par tiem, neatstāt savus draugus un mīluļus uz ielas bezpalīdzīgā stāvoklī. Šajā dienā daudzviet Latvijā un arī Gulbenē notika Dzīvnieku aizsardzības dienai veltīti pasākumi. Cilvēki atcerējās par dzīvniekiem, padomāja par to aprūpi, varbūt apmeklēja kādu dzīvnieku patversmi. Jauki! Tiesa, tā ir tikai viena diena gadā, taču par dzīvniekiem ir jārūpējas visu laiku, katru dienu. Tos nevar vienā dienā samīļot, pabarot, palutināt un nākamajā dienā atstumt un atstāt novārtā, jo viņu labklājība ir atkarīga no mums. Kad dzirdu kārtējo stāstu par pamestiem dzīvniekiem, par cilvēku cietsirdību un nežēlību, sāpēs sažņaudzas sirds. Atceros, kā savulaik kopā ar kolēģēm rūpējāmies par mazo suņuku, kas tika atrasts atkritumukastē tepat, pilsētas centrā. Sildījām mazo nosalušo dzīvībiņu, konsultējoties ar veterinārārsti, pirkām barību un centāmies viņu pabarot. Mazais suņa bērns tika izglābts, un nu Lola Dzirkstīte priecē savus saimniekus. Dzīvnieki ir mūsu draugi, kompanjoni, kuri sniedz mums mīlestību un uzticību, pretī lūdzot vien rūpes par sevi. Ikreiz, kad redzu kādu pa ielu klaiņojošu bēdu brāli, kurš, iespējams, savam saimniekam vairs nav vajadzīgs, atceros Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus: “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Jā, mums vajadzētu būt atbildīgiem par viņiem, bet vai tā vienmēr notiek? Vai tiešām tik daudz dzīvnieku nonāktu patversmēs, ja tā būtu?
