Ja
lodes būtu atņēmušas TAVUS draugus…
Ja
raķetes būtu iznīcinājušas TAVAS mājas…
Ja
uzbrucēji būtu nogalinājuši TAVUS vecākus…
Ja
TAVĀ skolā būtu iemitinājušies karavīri…
Ja
Tavā futbola laukumā būtu paslēptas mīnas…
Ja
rotaļlietas būtu TAVS neaizsniedzams sapnis…
Ja
izsalkums būtu TAVA dienišķā maize…
Ja
izmisums būtu TAVS uzticamākais draugs…
Ja
bailes būtu TAVA stabilākā pavadone…
Ja
bezcerība būtu TAVA nolemtība…
Ja
tāda būtu TAVA bērnība, kā TU gribētu, lai citi TEV palīdz?
Labdarības akcija „Zvaigzne
austrumos” jau otro gadu aicina iepriecināt kara
bēgļu bērnus. Akcijas mērķis ir no
1. novembra līdz 7. decembrim
savākt 6000 kurpju kastes
ar dāvanām sīriešu
un irākiešu bēgļu bērniem Jordānijā, sudāniešu bēgļu
bērniem Ēģiptē un bēgļu bērniem, kas ar laivām izcēlušies
vai izglābti Vidusjūras ūdeņos, un šobrīd patvērumu atraduši
Maltas salā. ANO Bēgļu
aģentūra (UNHCR)
prognozē, ka puse no kara
bēgļiem pasaulē ir bērni.
Akcijā
„Zvaigzne austrumos” var iesaistīties ikviens
Latvijas iedzīvotājs, kurš vēlas iepriecināt kara šausmas
piedzīvojušos bērnus. Pagājušajā gadā akcijai dāvanu kastītes
ziedoja skolas, bērnudārzi, uzņēmumu kolektīvi, draudzes un
privātpersonas. Lai
sagatavotu dāvaniņu, ir vajadzīga tukša
kurpju kaste, kas jāpiepilda ar
mīkstām rotaļlietām
un citām mantiņām, galda spēlēm, higiēnas piederumiem,
ko siltu ziemas apstākļiem
– cimdiem, šallēm, cepurēm, arī vilnas zeķītēm, plediem un
citām sadzīvē nepieciešamām lietām, arī kādiem
saldumiem – ledenēm
vai cietām konfektēm.
Kad
kastīte sagatavota, jānoziedo 5
eiro ceļa nauda
biedrības “Baltic Global Initiative” kontā un jānogādā
kastīte kādā no pieņemšanas punktiem Latvijā.
Pieņemšanas punktu karte no 1. novembra atrodama mājas lapā.
Visas kastītes no Rīgas ar konteineru tiks
nosūtītas tālāk uz galamērķiem, kurus tās sasniegs pēc
Zvaigznes dienas, nākamā gada janvārī. To izdalīšanu klātienē
pārraudzīs akcijas pārstāvji.
Mēs
NEVARAM šiem bērniem atdot pazaudēto bērnību, bet ar vienu
piepildītu kurpju kastīti VARAM viņu sirsniņās ienest daudz
prieka.
Sīkāka
informācija par dāvanas sagatavošanu (arī
vēlamo un nevēlamo mantu saraksts), tās nogādāšanu
pieņemšanas punktā, kā arī par iespēju
ziedot – www.zvaigzneaustrumos.lv
Pielikumā stāsts no Jordānijas, kur ar kara bēgļu bērniem strādā divas
„Zvaigzne austrumos” brīvprātīgās – Liene Svoka un Ilona Leduskukaine.
Aizvadīto
nedēļu laikā Jordānijas karalistē esam viesojušās dažādās
mājās, dzīvokļos, lielākās un mazākās istabās, pagalmos un
lieveņos. Bet šoreiz durvis vēra ģimene, kas dzīvo pavisam
neierastā vietā. Lai pie viņiem nokļūtu, bija labu laiciņu
jākāpj augšā pa trepēm, tad jāiziet cauri nelielai istabiņai,
kas mūs izveda uz jumta. Tur uzbūvēta maza vienistabas mājiņa.
Jā, tieši uz ēkas jumta. Netālu esošā lidosta pildīja gaisu ar
lidmašīnu trokšņiem, palīdzot iedzīvotājiem nokļūt uz citām
Jordānijas pilsētām.
Sīrijas
musulmaņu ģimene šajā jumta namiņā dzīvo jau gandrīz trīs
gadus. Asads sagaidīja ar spēcīgu rokasspiedienu, viņa sieva
Nūra, tērpusies parandžā, uzreiz visiem atnesa dzeramo ūdeni.
Kamēr mēs sarunājāmies, trīs ļoti glīti zēni skraidīja
apkārt un spēlējās. Viņi izskatījās kā vienaudži, vēlāk
noskaidrojās, ka viņiem ir pieci, seši un septiņi gadi. Māte
izstāstīja, kā viņi nokļuvuši Jordānijā. Viņas vīram reiz
Sīrijā piederējis filmēšanas uzņēmums, viņiem bijusi skaista
māja un liela ģimene. Kad 2011.gadā valstī sākās karš, arvien
vairāk sīriešu pameta savu dzimteni. Asads un Nūra tik ļoti
negribēja atstāt savu tēvzemi, lai arī bija saņēmuši vairākas
draudu pilnas īsziņas. Pēc tam, kad brutālā džihādistu grupa
sāka izplatīt savu ideoloģiju visā valstī, ģimenei vairs
nepalika citi varianti kā doties prom. Viņu bailes neļāva naktīs
aizmigt. Kādā dienā, kad nupat bija notikusi kārtējā
bombardēšana, ģimenei bija jāatstāj valsts. Viņi neko nepaguva
paņemt līdzi – ne drēbes, ne personīgās lietas, ne fotogrāfijas,
ne ietaupījumus. Neko! Viņi samaksāja kādam šoferim, kurš viņus
pārveda pāri robežai un tādā veidā viņi iztērēja teju savu
pēdējo naudu.
Kad
ģimene ieradās Jordānijā, tā divas dienas pavadīja bēgļu
nometnē. Tā kā viens no Nūras brāļiem jau dzīvoja Ammānā,
viņš palīdzēja atrast vietu, kur dzīvot – šo jumta istabiņu.
Asada saime pieteicās uz ANO bēgļu statusu, ko pēc kāda laika
arī ieguva. Viņi pieteicās arī uz pārmitināšanu, cerot nokļūt
Amerikā, lai gan patiesībā priecātos par jebkuru valsti. Šobrīd
veicams tikai viens darbs – gaidas. Visa šī dokumentu kārtošana
aizņem ārkārtīgi daudz laika. Atšķirībā no daudzām citām
bēgļu ģimenēm, šai nebija nekādu vērtīgu lietu, ko varētu
pārdot, lai iegūtu skaidru naudu. Lai arī bēgļiem darba iespējas
ir liegtas, Asads ik pa laikam cenšas nopelnīt kaut nedaudz, darot
to, kas viņam vislabāk padodas – video filmēšana. Nūra reizēm
piepelnās, gatavojot ēdienu kādiem, kas to no viņas pasūta. Gan
Asads, gan Nūra piekrīt, ka dzīve Jordānijā ir ļoti dārga.
Viņi mums parādīja elektrības rēķinu un īres maksājumus.
Saņēmām retorisku jautājumu: “Kā gan lai mēs to visu
apmaksājam, ja mums nav regulāru un oficiālu ienākumu?”
Nūra
mūs cienāja ar aromātisku kafiju skaistās tasītēs, viņa lūdza
vienam no saviem dēliem mūs pacienāt ar kādiem saldumiem. Kamēr
vīrieši apsprieda savas lietas, māte skumji kratīja sirdi par
situāciju, kādā atrodas viņas ģimene. Austrumu valstīs vīrieša
lepnums un gods ir kas ārkārtīgi augsts un šķietami neatņemams,
neviens vīrietis nepieļaus, ka viņa ģimene cieš no izsalkuma vai
aukstumu, jo viņš ir ģimenes galva un apgādātājs. Diemžēl
Asada situācija ir tik smaga, ka viņš nespēj pats ar to tikt
galā. Viņš par katru cenu vēlas atrast kādu darbu, pat ja tas
nebūtu legāli. Viņam svarīgākais ir parūpēties par savu
ģimeni, pelnot naudu, pērkot pārtiku un apmaksājot rēķinus. Tā
kā viņi dzīvo virs nama, kurā mīt vēl daudzi citi (pārsvarā
jordānieši), viņu pašreizējie dzīves apstākļi ir zināmi
visiem. Bet kaimiņi nezina katru Asada likteņa niansi, viņi izsaka
pārmetumus un vaino vīrieti par to, ka viņš savai ģimenei nespēj
dot visu vajadzīgo. Tas smagi grauj vīrieša pašvērtējumu. Viņš
cieš, bet dara visu iespējamo, lai mainītu situāciju.
Vecākais
dēls apmeklē valsts skolu, abi pārējie dēli paliek mājās kopā
ar māti. Nūra stāsta, ka viņa labprāt laistu vidējo dēlu
bērnudārzā, taču viņam nav āra apavu. Brāļi valkā viens otra
drēbes, taču ziemai, kas teju, teju sāksies, apģērba nav. Nūra
noglaudīja dēlēna galvu un, skatoties man acīs, teica, ka bērni
ir viņas lielākā motivācija nepadoties un darīt visu, lai
izdzīvotu.
Kad
devāmies prom, viens no zēniem mammai kaut ko iečukstēja ausī.
Viņa pasmaidīja un paskaidroja, ka mazais teicis, lai dodos viņus
apciemot, kad vien vēlos. Trīs pāri tumši brūnu acu lūkojās
manī ir neslēptu interesi. Tik jauni, tik pilni ar dzīvību.
Dedzīgi mācīties. Tik draudzīgi un viesmīlīgi. Tā kā arābiski
nerunāju, nevarēju pajautāt, vai viņi atceras kaut ko no Sīrijas
laikiem. Es varēju tikai iedomāties.
Kad
kāpām lejā, manu prātu nevarēja atstāt doma par to, ka šim
sešgadniekam nav apavu. Mēs varam runāt par miljoniem, kuri ir
palikuši bez mājām, mēs varam apskatīt iespaidīgus statistikas
skaitļus, varam veidot baisas diagrammas. Bet ir kāds zēns, kurš
nevar apmeklēt bērnudārzu, jo viņam nav apavu. Šķiet, ka tieši
šī situācija (pagaidām) visspilgtāk attēlo Sīrijas bēgļu
krīzi.
Liene
Svoka, akcijas “Zvaigzne
austrumos” brīvprātīgā darbam ar bēgļu bērniem Jordānijā.
